Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
14. oktobris, 2015
Drukāt

Felikss Klagišs nolika makšķeri, ķērās pie spalvaskāta un radīja grāmatu “Bute nāk!”

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

"Makšķerēšana sālsūdenī ir diezgan atšķirīga no tā, ko darām ar copes rīkiem pie saldūdens. Ekstrēmais piesitiens mūsu valstī daudziem patīk un iet pie sirds." Felikss Klagišs savā grāmatā labprāt dalās vērtīgos, noderīgos, praktiski lietojamos padomos.

No žanru iedalījuma grūti piemeklēt plauktu, kurā novietojama jaunā rakstniecības darbinieka Feliksa Klagiša (45) “Lauku Avīzes” apgādā izdotā pirmā grāmata “Bute nāk!” ar apakšvirsrakstu “Makšķerēšanas nacionālās īpatnības”. Nupat izdevums nonācis Latvijas grāmatnīcās. Tas varētu būt tiklab praktisks ceļvedis jūras copmaņiem, kam patīkami parunāties ar labu, pieredzes bagātu copes biedru, tiklab aizraujošs trilleris. Drāma, kā Hemingveja “Sirmgalvis un jūra”, kurā cilvēks cīnās ar zivi “to be or not to be”. Taisni rudenī, oktobrī, novembrī ir bula laiks, kad nāk treknās, biezās butes un ar makšķerkātu bruņots cilvēks, kas pūlas dabūt krastā kaut cik pieņemamu lomu, paliek viens pret vienu ar dabas stihijas varenību, kas bieži vien sazvērējusies pret saucamo radības kroni. Skaidrs, bargos apstākļos sporta biksītēs pie Baltijas jūras ar pīcku nesēdēsi. Makšķernieks savilcies trīs ādas, lai pasargātu savējo, vienīgo niknā vējā. Jūra nemierīgi bango un traucē izdarīt trāpīgu iemetienu ūdenī, kā saka, līdz kulei iebridušajam. Un, ja cauru diennakti pluinītam un saldētam nabadziņam jūra atdod vien dažas amnestējamas (atlaižamas) plekstes, tad gribot negribot sāc kasīt pakausi. Sasodīts, kāpēc kūlos 200 kilometrus līdz Užavai vai Pitragam – būtu labāk devies uz minerālajiem ūdeņiem, kur vannās ērti iegūlušos slimos cilvēkus spēj par veseliem pataisīt.

Nē, veči! Kas māk, tam nāk! Kā ar augstāko pilotāžu tikt pie frišas zivs, kā izbaudīt Baltijas skarbo romantiku, spītējot laikap­stākļiem, un lai vairotu jūrā makšķerētāju lēģeri, – lūk, par ko bušmanis Felikss Klagišs nometis makšķerkātu un ķēries pie spalvaskāta, lai uzrakstītu “Bute nāk”.

Var teikt, sarakstījusies oda butei. Neparastākai no mūsu nacionālajām zivīm, plakanai kā grāpja vāks, par kuru sacer dziesmas (“Zutis buti precēt brauc”), kuru it īpaši Kurzemē dēvē tūkstoš famīlijas vārdos (leste, plekste, kamba) un pat mūsu dūšīgāko basketbolistu sauc Kambala. Smaržīgas, zeltaini brūni pepinātas butes smārds ir aroms, kas latvietim par atmiņu no dzimtenes sitas nāsīs, lai viņš tālā Brazīlijā nobraucis vai ar vienu kāju jau kapa vietā iebrucis.

 

Jūras zvejā sīkumu nav

Felikss: “Katru gadu kāds iesācējs mašīnā brauc līdzi uz butēm. Ceļā jāpavada pāris stundu un visu laiku viņam jāstāsta ABC, kas notiks un kā tam jānotiek. Interese par jūras makšķerēšanu ir liela, pieaugoša, un visus, kas uzprasās, nemaz nespēju aizvest līdzi. Beigās pieķēru sevi pie domas: pag, kopš makšķerēju butes, pa šiem gadiem materiāla ir sakrājies tik daudz, ka varētu uzrakstīt grāmatu.”

Atšķirībā no vecā zēna Hema attēlotā sirmgalvja “Bute nāk” centrālais varonis nedodas dziļi selgā, bet divi kājām stāv cietā krasta liedagā. Visa varoņa koncertdarbība un attiecīgi grāmatas dramaturģija notiek starp pirmo un otro sēkli. Sižets nav samudžināts kā žilka “sīpolā”. Īsi, skaidri, lakoniski. Kā iesācējam identificēt, kur tā zivs ir, kā dabūt atļautos 10 kg līdz spannim un kā pēc tam rīkoties ar pannu.

Felikss: “Makšķerēšana sālsūdenī ir diezgan atšķirīga no tā, ko darām ar copes rīkiem pie saldūdens. Viss ir lielāks, rupjākiem, smagākiem štrumentiem, ekstrēmāks, ilgāks un bangojošāks, salīdzinot ar klusu pasēdēšanu pie ezera. Šis ekstrēmais piesitiens mūsu valstī daudziem patīk un iet pie sirds.”

Bieži gadoties tā. Felikss redz – čalim pacietība būtu, zvejnieka dēla cienīga izturība arī, tikai uz āķa tukšs. Lai citiem nav jāsēž pie badapātagas, kamēr otrs velk un velk, mūsu jaunais autors, pieredzējušais bušmanis Klagišs labprāt dalās vērtīgos, noderīgos, praktiski lietojamos padomos. Jūras zvejā sīkumu nav! Jāzina viss par apģērbu un vēju, par makšķeri no spoles līdz āķim un atsvaram, par barību, vai butei uz kārā zoba gribētos likt baltās zivs fileju vai garnelīti. Jāzina pat tas, kādā noskaņojumā mājās palika kaķis, un tikai tad varēs “precēt” smilšu karalieni, kas sitīs pušu Latvijas rekordsvarā noķerto 1,69 kg smago buti.

Felikss: “Šī grāmata nemēģina iebarot lasītāju ar kādu inventāru (protams, no dārgā gala). Te ir mēģinājums aprakstīt no racionālā viedokļa, kā makšķerniekam tikt pie butes parocīgā veidā un par saprātīgām izmaksām.”

Painteresējos, cik izplatīta un populāra pie Baltijas ir bušu zveja.

“Makšķerēšana jūrā ir ļoti iecienīta lieta – lietuviešiem, poļiem, vāciešiem. Arī skandināviem, bet viņiem ir vēl zivīm bagāti ezeri, upes. Vāciešiem tas vairāk nozīmē atpūtu, izbraukumu jūrā ar laivu un mencu vai lašu ķeršanu puslīdz komfortablos apstākļos. Zinātnieki rēķina, ka vācu makšķernieki noķer vienu trešo daļu no šīs valsts mencu kvotas.”

 

Kā uzvesties pie ūdeņiem

Latvijā mēdz būt dienas, kad krastā ļaužu ka biezs, nav kur kātus atstutēt. Jo ir “žors”, bušu aktīvas barošanās laiks, nav gaidāms “obloms”, makšķernieka cerību izgāšanās. Azartā iegājuši pat tādi, kuri štuko, ka labākā zivs ir dūmu desa, un kājās cenšas noturēties tie, kas jau salietojušies līdzpaņemtos šķidrumus. Jā, jā, alkonaut gumijas zābakos! Tu godīgi esi nopelnījis vietu Feliksa grāmatas lappusēs!

Klagiša “Bute nāk” ir ne tikai par praksi, kā makšķerēt zivis, bet arī – kā uzvesties pie ūdeņiem. Pamācāmo vēl ir daudz, un Felikss bez liekas didaktikas iesaka jūras piekrastē aiz sevis savākt, zaļo zonu nepostīt.

Mūsu autors ir gan jūrskolā mācīts, gan izbijis vides inspektors ar 16 gadu stāžu un ūdenskristības makšķerēšanā saņēmis četri gadi vecs. Viscaur profesionālis uz ūdeņiem. Viņš raksta: “Var sajust, ka jūrā ir vairāk enerģijas, nekā visas pasaules elektrostacijas spēj kopā saražot.” Klagišs ir stiprs arī teorijā, daudz zina par Baltijas jūru.

“Negatīvisms, kas nereti vērsts pret Eiropas Savienību, vismaz mūsu jūras sakarā bieži ir nevietā. Paldies par regulējumu, kas nāk no ES, jo mazinājies piesārņojuma līmenis, saglabāti zivju resursi. Tie bijuši loģiski ierobežojumi, savaldot zvejnieku un piesārņotāju vienas dienas siseņu psiholoģiju, kas aiz sevis atstātu noplicinātus medību laukus un pēc tam plātītu rokas. Paši vien esam noveduši jūru līdz bīstamam stāvoklim. Bet es neteiktu – katastrofālam, kā vērtē daži zinātnieki. Turklāt situācija uzlabojas, daudz kas tiek attīrīts.”

Zvejnieku kolhozos pacēlās VZTR (vidējo zvejas traleru) mastu mežs, sudraba smēlēju flotiles vagoja jūru. Tagad kuģi sagriezti, piekrastes zveja skaitās iznīkstoša – no šīs loģikas izriet, ka zivju krājumiem jāpieaug? Feliksam par to ir savas domas: “Piekrastes zvejnieks nav izmirstoša profesija. Viņi bija, ir un būs, un, jo vairāk parādīsies zivju, jo vairāk metīs tīklus. 60. – 70. gados flote nespēja nozvejot tik, cik modernie kuģi ar aprīkojumu, kas var pacelt lielus daudzumus “sudraba”. Tas jākontrolē, lai nebūtu pārzveja. Lai vērtīgo zivju sugas nepaliktu tik, cik pa dibenu salasīt. Tām jāļauj atgūties, iekams atkal palielināt nozvejas kvotas.”

 

Pie pannas

Parunājamies “pie eholota”. Zutis jūrā? “Ir. Bet nav daudz. Iet mazumā. Ja izdodas uziet akmeņaināku vietu, sagaidīt bezmēness nakti un izvilināt vietējā speca konsultāciju, ir cerība. Restorānos gardēžu nolocīšanai pasniegtā āte? Akmeņplekste – butes lielā māsīca. Arī izķerta, bet šur tur dabūjama uz āķa.”

Beidzot esam tikuši pie pannas. Bute kulinārijā ir ļoti demokrātisks fišiņš. Visas receptes varētu sākties ar: ja jums pie rokas ir sāls un citrons. Labi, vēl dilles, timiāns, majorāns. Lestes var cept, vārīt, kaltēt, kūpināt dūmu namiņā – par to “Bute nāk!” lappusēs pastāstīts.

Klau, makšķerniek Klagiš, mēs esam jūras lielvalsts ar garumgaru krasta līniju. Eiropā visur gar jūras krastu ir mazi restorāniņi, kur svaigi izcepta sardīne un jebkura cita tikko ķerta zivs nav deficīts. Garšīgi, un par to māk paprasīt naudu no tūristiem! Latviešiem ir tradicionālās specialitātes – reņģes vai butītes, taču ēdienkartē tikai lasis un reti kad kas cits. Ceptas zivs tradīcija izzudusi? Sabiedriskā ēdināšana negrib ķēpāties un grilē gaļas gabalus?

Felikss: “Tradīcijas “pa ceļam” sabojātas. Latvijas laikā ēšanas paradumi atbilda vietējām paražām. Ēda pašu izaudzēto, jūrā pašrocīgi noķerto. Padomju gados ēdināšana kļuva konveijerveidīga. Bija vienota Zivju diena, kur šķīvjos lika kaut ko saldētu, negaršīgu, pat atbaidošu. Paaudzei, kas to “baudījusi”, uz ilgu laiku zudusi vēlēšanās pēc zivju produktiem. Pamazām apziņa mainās, bet neba vienā dienā! Otrs, ka mūsu biznesam vajag tūlīt un daudz! Nopirkt un izcept lasi ir ērtāk nekā knipelēties ar reņģīšu porciju. Jauniem pavāriem esmu novērojis vēlmi parādīt vietējo produktu, toskait zivju, izcilās garšas īpašības. Viņi nesamežģī, gatavo vienkārši, arī pēc omammas receptēm. Zivs ir maigs, jutīgs produkts. Virtuvē viss sanāks lieliski, ja ievēros noteikumu nr. 1 – zivs ir pirmā svaiguma, nevis vakardienas.”

Mēs savukārt “Bute nāk!” autoram Feliksam Klagišam novēlam – lai ir “žors” pie grāmatu galdiem, kad viņa svaigo produktu izliks tirdzniecībā.

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -0.4
Alūksne -3.3
Daugavpils -2.6
Saldus -2.4
Liepāja +0.6
Jelgava -1.7
Ventspils +1.9
Limbaži -3
Madona -2.5
Rēzekne -2.9
Kanādas latvieša dzimtenei veltīts atklājums – sudrabmāli (1)Oriģinālu pulvertehnoloģijas metodi izgudrojis latviešu izcelsmes kanādiešu arhitekts Roberts Dambergs
Draugiem Facebook Twitter Google+