Andris Piebalgs
Andris Piebalgs
Foto – LETA

Piebalgs: Zvaigznes nav vajadzīgas. Ir vajadzīgi tie, kas strādā 10

Saruna ar Eiropas komisāru Andri Piebalgu priekšvēlēšanu gaisotnē.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

“Nevaru atslābt ne mirkli, jo ir darīšana ar naudu,” – tā Eiropas Savienības attīstības komisārs Andris Piebalgs, atbildot uz jautājumu, vai priekšvēlēšanu eiforijā, kas pārņēmusi Briseli un prātus par to, kurš būs jaunais Eiropas Komisijas vadītājs, kuri nākamie komisāri un citu augstu posteņu ieguvēji, arī Eiropas Komisijā iestājies relatīvs miers.

– Vairs tikai nepilnas divas nedēļas atlikušas līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Kā jūs tās uztverat? Kur saskatāt atšķirīgo salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem?


CITI ŠOBRĪD LASA

A. Piebalgs: – Par to, vai tās ir citādas, jāsaka – jā un nē. Ja raugāmies uz Eiropu, tad, protams, ir redzamas atšķirības, jo vairāk nekā iepriekš parādās pretrunas starp Eiropas Parlamentu, no vienas puses, un dalībvalstīm, no otras puses, jo Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir izvirzīti skaidri izteikti līderi un nav teikts, ka uzvarētājs tiks nozīmēts EK priekšsēdētāja postenim no dalībvalstu puses. Process, kā tiks nozīmēti cilvēki Eiropas Savienības galvenajos amatos, kļūst ļoti sarežģīts, un galvenā prasība no vēlētāju puses ir, lai šī procedūra būtu caurspīdīga un saprotama, taču diemžēl nav teikts, ka tā notiks.

Ja runājam par Latviju, tad jāteic, ka nekas īpaši nav mainījies. Debates nav īpaši aktīvas, un par to ir nedaudz žēl, jo Eiropa, manuprāt, mums ir ļoti interesanta un desmit Eiropas Savienībā pavadītie gadi ir devuši labu pieredzi. Es no politiskajām partijām sagaidītu vīziju, ko tās īsti vēlas dabūt no Eiropas, un tā nav tikai nacionālo interešu aizstāvēšana šaurā nozīmē. Arī nacionālās intereses būs atkarīgas no tā, kā Eiropas Savienība attīstīsies nākamajos piecos gados.

– Vai jūs Latvijas partiju priekšvēlēšanu kampaņās saklausāt pārāk daudz populisma?


– Nē, es neredzu tik daudz populisma, cik katra mēģinājumu teikt – es vislabāk pārstāvēšu nacionālās intereses, es aizstāvēšu Latviju pret Krieviju, zemnieki saņems vairāk naudas. Tas, manuprāt, ir nedaudz ierobežojoši, jo galu galā tas ir mēģinājums pasniegt savu interešu grupai kaut ko, ko es gribu pārstāvēt.

Andrejs Žagars ir ļoti labs piemērs. Viņš saka, ka te ir 1,5 miljardi eiro, kas ir kultūrai kopīgajos fondos, un daļa nāks uz Latviju. Protams, ka šī nauda nāks uz Latviju arī neatkarīgi no deputāta, bet jautājums – kādu katra partija gribētu redzēt Eiropu. Šoreiz Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiek unikālā situācijā, jo tas, kas notika Ukrainā un ar Krimas pievienošanu Krievijai, protams, ir bezprecedenta gadījums, un domāt, ka viss būs pa vecam, nav pareizi.

– Ievērojams skaits komisāru gan iepriekšējā sasaukumā, gan arī tagad kandidē uz Eiropas Parlamentu. Kādēļ jūs to nedarāt? Parlaments nešķiet pietiekami interesants?


– Nē, mani ļoti interesē Eiropas Parlaments. Godīgi sakot, tas man ir grūts lēmums – nekandidēt, taču katram amatam ir savas konsekvences. Ja tu esi Eiropas komisārs, tad pabeidz savu mandātu, ej Latvijas politikā un tad kandidē uz nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Lai arī likums pieļauj, man šķiet, ka nav īsti pareizi kandidēt no komisāra krēsla, jo mēs esam izpildvara. Iet uzreiz parlamentā nav aizliegts, bet, manuprāt, būtu jābūt kādai laika nobīdei.

Reklāma
Reklāma

– Bet tad jums nākamos piecus gadus vajadzētu pavadīt Latvijas iekšpolitikā.


– Protams, protams! Ja tu gribi kandidēt no kādas partijas, tad tev ir jāstrādā partijā, jāpierāda, ka tiešām esi spējīgs veikt šo darbu, un tur nekādas atlaides netiek dotas. Tas ir tikai pareizi. Zvaigznes nav vajadzīgas. Ir vajadzīgi tie, kas strādā. Katrai partijai ir sava niša. Daudzas Latvijā ir būvētas ap līderiem, tomēr kaut kāda niša tām ir, kas skaidri parāda to, ko vēlētāji grib redzēt.

– Vai jūs būtu gatavs pievienoties kādai partijai?


– Domāju, ka to darīšu, bet tikai pēc sava komisāra mandāta beigām.

– Vai zināt jau – kurai?


– Visdrīzāk tā ir Eiropas Tautas partija.

– Tas ir Eiropā, bet nacionālajā līmenī?


– “Vienotība” tad droši vien.

– Atgriežamies pie Ukrainas. Vai jūs kā bijušais enerģētikas komisārs jūtat, ka Eiropa tiešām, redzot to, kas tur noticis, pieliek visas pūles, lai attālinātos no Krievijas monopola un tās enerģētikas tirgus?


– Debates par Ukrainu, protams, patlaban ir saasinātākas, taču es neteiktu, ka Eiropa šobrīd iet prom no Krievijas kā energoresursu piegādātājas. Protams, process ir pretrunīgs. Lietuvieši sarunās ar “Gazprom” ir panākuši gāzes cenas samazinājumu, un es pieņemu, ka šis lēmums ir saistīts ar ilgtermiņa gāzes piegādi Lietuvai. Dalībvalstis vēl arvien ļoti aktīvi runā par “Dienvidu straumi”, tā ka šie procesi ir ļoti sapinušies.

No vienas puses – lielāka enerģētiskā neatkarība, no otras – daudzas dalībvalstis Krieviju arvien redz kā vienu no svarīgākajiem energoresursu piegādātājiem. Tādēļ skaidra atbilde nav dota. Diskusija par šo tēmu būs nākamajā Eiropadomē. Manuprāt, Baltijas valstu gadījumā prioritāte ir elektriskie savienojumi ar Ziemeļu tirgu un, ja iespējams, protams, arī ar Centrāleiropu caur Poliju. Fokusēšanās uz gāzi, manā skatījumā, vienmēr ir nepareiza. Ir jāfokusējas uz elektrību, jo galu galā mēs tērējam gāzi, lai ražotu elektrību.

– Cik ļoti kopumā tas, kas notiek Ukrainā, satrauc Eiropas Komisiju, ne tikai enerģētikas jomā?


– Eiropas Komisija maksimāli ir koncentrējusi visus resursus, lai palīdzētu Ukrainai gan politiski, gan ekonomiski un visās iespējamajās sfērās. Tādu solidaritātes atbalstu, kāds ir Ukrainai, es savos desmit gados Eiropas Komisijā neesmu redzējis.

– Kā jūs vērtējat to, ka Latvija sūta savus karavīrus uz nemieru plosīto Centrālāfrikas Republiku?


– Es to, protams, atbalstu un esmu par to lepns, 
un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, tas nav vienkārši, jo, piemēram, tāda valsts kā Vācija nesūta savus karavīrus. Tādēļ es teiktu, ka tas, ko dara Latvija, nav pats par sevi saprotams, bet tas ir ļoti, ļoti svarīgi, jo, esot maza valsts, mēs šādi gādājam arī par savu drošību, proti, līdz ar sabiedrotajiem atbalstām drošību citās valstīs. Es gribētu teikt, ka tas ir arī cilvēka cieņu atbalstošs lēmums, jo tas, kas notiek Centrālāfrikas Republikā, kur nogalina tikai tādēļ, ka kāds pieder pie citas reliģijas, ir necilvēciski, un, manuprāt, tas, ka Eiropa nosūta savus karavīrus cīnīties pret bezatbildību un cilvēku iznīcināšanu, protams, ir ļoti, ļoti svarīgi.

Man ir prieks, ka Latvija ir šīs solidaritātes sastāvdaļa. Tā ka esmu lepns 
un uzskatu, ka tas ir arī stratēģiski pareizs lēmums.

– Jūs šajos pēdējos piecos gados esat bijis teju visās pasaules valstīs un kontinentos, varbūt Antarktīdā vēl ne. Šāda pieredze ir reti kuram Latvijā. Kur jūs redzat to turpmākajos gados izmantojamu?


– Man uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Pieredzi, protams, vislabāk var nodot, mācot skolā vai universitātē. Tas, ko es vienmēr esmu uzsvēris, ir – Latvija ir viena no tām valstīm pasaulē, kur cilvēki dzīvo vislabāk tajā nozīmē, ka te ir vissabalansētākā situācija starp drošību, pārticību un nākotnes cerībām. No vienas puses, mēs varam būt priecīgi par to, no otras – mums jārēķinās, ka nekas nav sastindzis un politikai ir jāattīstās tā, lai šāda situācija ne tikai saglabātos, bet arī uzlabotos.