Zvaigžņu sega mugurā 6
No Rīgas vēlu vakarā dodoties uz mājām, Latvijas Radio pirmajā programmā gandrīz pusstundu klausos latviešu tautas dziesmas laikmetīgās apdarēs un interpretācijās.
Ārā milst mūsu decembra tumsa, vējš mētā mazus sniega graudus, kuri brāžas auto lukturu gaismas kūļos. Bet es klausos “Man pašai kumeliņš,/ Zvaigžņu sega mugurā./ Man pašam jājējiņa,/ Zvaigžņu segu audējiņ.” Esmu savā valstī, kurā varu piedzīvot šo iespēju un mierinošo sajūtu – sabiedriskā radio klausīties savas tautas dziesmas un, šķeļot tumsas biežņu, tuvoties mājām. Vakar man bija stunda laika līdz vilcienam, un es, padzirdējusi, ka kultūrpreču veikalā “NicePlace Mansards” notiek kino vakari, tur iegāju, lai patīkami rimtā atmosfērā noskatītos Zigurda Vidiņa dokumentālo filmu par mūsu ģeniālo dzejnieci, padomju varas nemīlēto pretošanās kustības dalībnieci Broņislavu Martuževu. Bet tikpat labi es varētu doties, piemēram, uz kādu mūsu teātri vai kino, uz kādu lekciju par kultūru, uz grāmatu veikalu vai ieiet turpat netālu galerijā “Istaba”, lai aplūkotu izstādi un apsveiktu tās vadītāju Lindu Lūsi desmit gadu jubilejā. Un viss blīvais iespēju piedāvājums – pārsimts metru rādiusā no Vērmanes dārza. Rīgas centrā dzīvojošiem tas šķiet pašsaprotami, bet tā nebūt nav. Latvijas iezemietim Dziesmu svētku kustība, bērnu mūzikas un mākslas skolu tīkls, bibliotēka katrā miestā, iespēja spēlēt tautas teātrī, apgūt prasmes daiļamatu pulciņā, dziedāt korī vai dejot tautas dejas šķiet normāla situācija – tā ir bijis, un tā būs. Un vai vispār var būt citādi? Nesen apmeklēju Šrilanku, valsti, kuras teritorija tāda pati kā mūsējā, bet iedzīvotāju aptuveni 20 miljoni. Pilsoņu karš, kas tur sākās 1983. gadā starp singāļiem un tamiliem, beidzās vien 2005. gadā, un valsts palika nesadalīta. Par tās pamatnāciju pasludināja singāļus, kas pārsvarā ir budisti un neliela daļa arī kristieši, bet tamili, kas ir hinduisti, dzīvo ziemeļu reģionā, ko viņiem neizdevās atšķelt. Tas prasīja 60 000 cilvēku dzīvību. Pavadīju daudz laika, apceļojot salu, uz apmeklējuma vērtām vietām braucu cauri džungļiem atkarotām pilsētelēm, kas lielākoties ir brutāli vienādas ar visuresošām būdām, bodēm un ģipša vai plastikāta Budām. Ideāli klimatiskie apstākļi un budisma ieaudzinātā pietāte pret visu dzīvo darījusi cilvēkus maigus un patīkamus, ar agresiju ne reizi nesaskāros. Tāpat nekur neredzēju (izņemot retumis galvaspilsētā Kolombo) grāmatu veikalus, kultūras centrus, teātrus vai bibliotēkas, bet senie budisma tempļi diemžēl ir tūrisma komercijas noplicināti. Kultūras infrastruktūras neesamība Šrilankas iedzīvotājiem ir tikpat pašsaprotama kā mums tās esamība, un dzīvē, izrādās, var iztikt bez kultūras tādā izpratnē, kā to saprotam mēs, sevišķi, ja kokosriekstu raža ir jānovāc un jāapstrādā piecas reizes gadā, bet tējas lapas no krūma var plūkt reizi nedēļā. Var dzīvot, nezinot, kas ir dzeja, teātris vai simfoniskās mūzikas koncerts. Nepieciešamību pacelties pāri ikdienībai, kas lielākā vai mazākā mērā taču piemīt katram cilvēkam, šajā zemē nodrošina baznīcu rīkotie reliģiskie festivāli svētku dienās, un ļaudīm ar to arī pietiek. Šrilanka ir demokrātiska sociālistiska republika. Viscaur baltas skolas formas valsts piešķir skolēniem divas reizes gadā, un bērni tajās izskatās skaisti un priecīgi. Bet man prombūtne no mājām ļauj iegūt vajadzīgo distanci, no jauna novērtēt mūsu tautas kultūras gara mantas un vēlreiz ieraudzīt zvaigžņu segu kumeliņa mugurā.
