Mobilā versija
-0.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Pirmdiena, 11. decembris, 2017
28. septembris, 2017
Drukāt

Zvaigžņu slimība man nepielīp. Saruna ar LNT šova “Lauku sēta” vadītāju Jāni Rāznu (1)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Jānis Rāzna

Pagājušajā nedēļā pie skatītājiem devās LNT šova “Lauku sēta” jaunās sezonas pirmais raidījums ar tā nopietni asprātīgo vadītāju Jāni Rāznu ierindā, kurš televīzijā nonāca, pateicoties tieši dalībai šajā šovā. Vadīdams raidījumu “Četras istabas” LTV1 un jau trešo gadu arī “Lauku sētu”, viņš ne mirkli nav pametis pamatdarbu Pārtikas un veterinārajā dienestā, bet nu pienācis laiks pārmaiņām. No pirmdienas Jānis maizi pelna, strādādams par juristu, taču sirds joprojām pieder televīzijai, kurā viņš ir gatavs jauniem izaicinājumiem.

 

Tava karjera televīzijā sākās tieši ar “Lauku sētu”, ko tolaik rādīja LTV1. Tu trāpīji šova otrajā sezonā.

Jā, bet sezonas mēs īpaši neizceļam, jo pēc manas piedalīšanās sekoja teju divu gadu pārtraukums, pēc kura “Lauku sēta” pārcēlās uz LNT. Te tā ir jau ceturto gadu, un man trešo kā vadītājam.

Kā tu sākumā tiki “Lauku sētas” dalībnieku pulkā?

Par televīziju jau kādu laiku iepriekš biju domājis. Balss man ir, bet pēc būtības dziedātājs neesmu. Paškritiski vērtējot, klasiskais skaistulis arī ne. Kādā šovā es varētu piedalīties? Tā nu visatbilstošākā likās “Lauku sēta”. Pieteikumu aizsūtīju pēdējā brīdī – bija palikušas vien aptuveni divdesmit minūtes līdz pieteikšanās beigām. Mani uzaicināja uz pirmo atlases kārtu, un es domāju, kā viņus varētu pārsteigt. Droši vien citi lielīsies, cik ir čakli un labi māk lauku darbus, tādēļ aizgāju uzvalkā un vērtēšanas komisijai teicu, ka esmu absolūts pilsētas čalis, kurš no lauku darbiem neko nesaprot. Gluži patiesība jau tā nebija, jo bērnībā katru vasaru dzīvoju laukos un principā visus lauku darbus mācēju – dārzu ravēt, govi slaukt, sūdus mēzt un sienu kraut. Tā nu kā inteliģentais dienderis nonācu šovā, kur kaut ko arī nemācēju, bet aizcīnījos līdz finālam – no divpadsmit dalībniekiem līdz pēdējam trijniekam. Ne reizi nebiju ne čaklākais, ne sliņķis, par ko man liels prieks, jo biju stratēģiski pareizi novērtējis apkārt esošo vidi un spējis peldēt pa straumi pretī uzvarai. Finālā, kurā piedalījās vēl trīs iepriekš izbalsotie dalībnieki, gan man veiksme neuzsmaidīja, jo netiku galā ar vienu no uzdevumiem. Protams, skrobe, taču, vēsu prātu izvērtējot, labi vien bija, jo uzvarēja sieviete, kura iepriekš bija izbalsota un kurai piederēja zemnieku saimniecība. Viņai to traktoru patiešām vajadzēja.

Kāds bija tas uzdevums, kas tevi iegāza?

Ar aizsietām acīm man vajadzēja pēc garšas atpazīt dažādu veidu izvārītas auzu pārslas. Baigais putru ēdājs neesmu, tāpēc man visas tās likās vienādas. Šāvu uz dullo, bet netrāpīju. Tobrīd jutos stulbi, taču tagad spriežu – tā bija pat labāk. Būtu vinnējis traktoru, iespējams, nebūtu atgriezies “Lauku sētas” vidē kā vadītājs. Šobrīd kopā ar filmēšanas grupu dzīvoju uz vietas un darbojos ar dalībniekiem – tā ir pilnīgi jauna pieredze, es pat teiktu – paralēlā pasaule, kur viss notiek pa īstam. Šis process man tik ļoti patīk, ka pēdējos gados nav bijis kārtīga atvaļinājuma – tas paiet “Lauku sētā”. Es to daru ar prieku un entuziasmu.

Tavā laikā “Lauku sētu” vadīja Aleksandrs Riekstiņš, arī izbijis šova dalībnieks, kurš lieliska kadra dēļ bija gatavs pat mēslos ienirt. Vai tu arī esi tikpat traks vecis?

Es noteikti esmu tikpat traks vecis. Vienīgi minētais piemērs ne vienmēr ir vajadzīgs, lai šo trakumu parādītu. Mēģinu sarunās iepīt dažādus interesantus izteicienus, piemēram, pirmajā sērijā, aicinot dalībniekus būvēt tualeti, sacīju: “Ir pienācis laiks atbrīvot jūsu urīnpūšļus no pārmērīga spiediena”. Raidījumā esmu ieviesis teicienu “Negudrējies!”, ko lietoju, kad dalībnieki sāk taisnoties par slikti izdarītiem vai neizdarītiem darbiem. Ja vajag, varu skriet, lēkt, šūpoties virvēs, pa pliko peldēties, ko, starp citu, varēs redzēt šīs “Lauku sētas” sezonā apmēram ap vidu. Nezinu tikai, kā tas būs nofilmēts. Vai puišu godam priekšā būs cepure vai migliņa. Esmu gatavs dullībām, ko izdomāju gan pats, gan režisors. Pagājušajā sezonā barojot man zirgs iekoda rokā, kas bija diezgan sāpīgi. Šajā sezonā – sunītis ausī. Starp citu, manas vadīšanas pirmajā sezonā daudzi mani salīdzināja ar Aleksandru, nu jau visi ir pieņēmuši, ka esmu es pats.

Kādas šova laikā ir tavas attiecības ar dalībniekiem? Nav gadījies ar kādu saķerties?

Šajā sezonā man pašam bija liels pārsteigums, ka vairāki dalībnieki (tiesa gan – pēc kameru izslēgšanas) atzinās, ka piedalīties “Lauku sētā” un redzēt vaigā Jāni Rāznu bijis viņu sapnis. Viņi mani uztvēra kā autoritāti, kas mazliet samulsināja, jo es pats jau te jūtos kā parasts džeks. Bet ikdienā un darbu gaitā nav noslēpums, ka šovā visu izšķir darbs. Cik tu čakli strādā, ko māki vai nemāki, kā organizē darbu izpildi, piesaistot palīgus. Dažreiz cilvēkiem tas tik labi nesanāk, un tad viņi meklē attaisnojumus. Lūk, šādos brīžos vadītājam gan jāpaaugstina balss tonis, asi un skarbi jāpasaka, ka, neskatoties uz trūkumiem, darbs jānoved līdz galam. Paaugstināta saspringuma mirklis ir arī izbalsošana, kas beidzas ar šķīvja sasišanu. Dalībnieki gaida savu likteni. Atmosfēra tobrīd ir tik nokaitēta, ka pašam reizēm tirpas pārskrien pār kauliem.

Uzreiz jau tu netiki izraudzīts par šova vadītāju un pirms tam pastrādāji LTV1.

“Lauku sētas” režisors Andis Mizišs šova laikā starp dalībniekiem bija mani pamanījis un piedāvāja iesaistīties savā jaunajā raidījumā “Četras istabas”, kur bija paredzēts runāt par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Aizgāju uz provēm, un mani paņēma kā vienu no vadītājiem. Tā nu es trīs sezonas izgāju nopietnu televīzijas skolu, vadot raidījumu kopā ar pieredzējušo Elitu Margu, – viss notika tiešraidē. Bija jābūt laikus studijā, jāpaspēj nogrimēties, jo mana paplikā piere prožektoru gaismā spīd – tur nu neko nevar padarīt (smejas). Pirms ētera vēl bija jāiziet cauri sižetam, turklāt pie mums nāca viesi, par kuriem neko daudz nezinājām, un vajadzēja ātri noorientēties, lai satvertu tēmas pavedienu. Bet mūsu raidījuma reitingi bija labi. Tagad “Četras istabas” ir pārtapušas par “4. studiju”.

Neskatoties uz daudzajiem darbiem televīzijā, ne mirkli neesi pametis savu pamatdarbu. Ar ko tu pašlaik nodarbojies?

Šis nu tiešām ir traks jautājums, jo ceturtdiena, kurā mēs sarunājām interviju, bija man pēdējā diena Pārtikas un veterinārajā dienestā. Piektdien es biju bezdarbnieks, tad sekoja divas brīvdienas, un no šodienas (saruna notiek pirmdien, 25.09. – Aut.) strādāju jaunā darbā par juristu, fizisko personu datu aizsardzības speciālistu. Ar to nopelnu iztiku ģimenei, bet televīzija ir sirdij, īsts dvēseles projekts. Ja visu dzīvi veltītu tikai tai, būtu par daudz, taču ar diviem trim televīzijas projektiem gadā, es domāju, varētu tikt galā, jo pēc dabas esmu konstruktīvs, pragmatisks cilvēks, kam patīk skaidri spēles noteikumi.

Pagājušajā vasarā Latvijas sabiedrību pāršalca ziņa, ka Jānis Rāzna iestūrējis laulības ostā. Pirms tam jau daudzus gadus dzīvoji kopā ar savu draudzeni Ievu, kura tev dāvājusi arī divus bērnus. Kas tevi pamudināja nokārtot attiecības oficiāli?

Man ir meita Rēzija, pirmklasniece, un dēls Regnārs, kas iet bērnudārzā. Ar Ievu kopā esam nodzīvojuši vairāk nekā septiņus gadus. Lai gan man patīk jauni IT risinājumi, viedpulksteņi, mobilie telefoni, tomēr uzskatu sevi par klasisko vērtību piekritēju un laulību jomā biju mazliet vecmodīgs. Mājienus no draudzenes, ka attiecības vajadzētu sakārtot, neņēmu galvā. Man likās, ka viss ir kārtībā, mēs taču dzīvojam kopā, es atbildu par visām ģimenes naudas lietām, iesaistos bērnu audzināšanā, vedu viņus uz pulciņiem – viss notiek. Nesapratu, kāpēc vajadzīga tāda formalitāte? Bet tad vienā brīdī kaut kā pati no sevis atnāca vārdos nepasakāma sajūta – ir pienācis laiks apprecēties.

Kas tev visvairāk patīk savā sievā?

Neprognozējamība. Viņa var izdomāt, ko vēlas, bet skaidri nepateikt. Un gaida no manis, ka es izdomāšu, ko īsti viņa grib. Pēdējoreiz, pastaigājoties kopā ar bērniem, Ieva man jautāja, vai es negribot ēst. Nu labi, saldējumu jau varētu, bet jutu, ka atbilde viņu neapmierina. Vēlāk man pielēca, ka viņa vēlas kaut kur aizbraukt un paēst pa smuko. Jau pēc maltītes sieva pavaicāja, kāpēc uzreiz neesmu bijis tik attapīgs.

Ja tev būtu daudz brīva laika un naudas, ko tu vēl šajā dzīvē gribētu paveikt?

Man ir daudz sapņu. Viens no tuvākajiem un reālākajiem ir savas sarunu stundas izveidošana par televīzijas aizkulisēm, filmēšanas procesu, datu aizsardzību, uzskatiem un citām interesantām lietām. Otrs, ko jau esmu ierakstījis darāmo darbu sarakstā – gribētu nodarboties ar niršanu. Un iemācīties driftēt.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez zobu birstes, kafijas, telefona, interneta un sociālajiem tīkliem.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Klausīties, saprast, darīt.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Profesionālajā jomā – fizisko personu datu aizsardzības speciālista sertifikāts Valsts Datu inspekcijā, televīzijā – šova “Lauku sēta” vadīšana.

Labākā izklaide?

Pēdējā laika labākais atklājums – skriešana.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Katru reizi skatoties uz šo brīnumu,vēlos tikai vienu(kaut neesmu ļauna),lai ar to šķīvju dauzīšanu,vienreiz trāpa pašam pa galvu,ļoti vēlos.Jo tas tiešam ir vājprāts!Vai tiešām neadekvāts cilvēks drīkst vadīt šovu????

Draugiem Facebook Twitter Google+