Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
26. septembris, 2013
Drukāt

Zvārdes pusē brieži bauro un mīlējas, ka meži vien skan

bauris_12

“Ja mednieks saka: mums brieži ir, bet baura nav, – tad viņu mežos trūkst vidēja vecuma buļļu. Nepareizi esat medījuši!” tā savas atziņas par staltbriežu riestu ceļā uz baura vietu klāsta Māris Bērziņš, mednieku kluba “Zvārde” vadītājs un aktīvs selektīvo jeb izlases medību daudzinātājs.

 

Pirms astoņiem gadiem arī šaipuses vīri ar dižu staltbriežu baurošanu nevarēja lepoties – šur tur ieskanējās pa kādam tēvainim.

Kad nākusi atklāsme par pašu aplamo medīšanu un izdevies vienoties ar citiem Saldus apkārtnes kolektīviem par kopīgiem medību princiem, jau pēc dažiem gadiem riests kļuvis skanīgāks un trofejas cēlākas. Šosezon pirmie buļļu rēcieni saklausīti ap 20. augustu, kulmināciju sasniedzot septembra pirmajā nedēļā, un atlicis vairs nedaudz, līdz atkal norims kaislības, kad brieža tēvainis vārda tiešā nozīmē mēli izkāris diebj pakaļ briedenei.

 

Alvja bullis

binoklis1

Klusi un vērīgi kā mežabrāļi tuvojamies baura vietai. Pulkstenis rāda piecus no rīta – ir pēdējais laiks, lai tumsas aizsegā pielavītos staltbriežiem un viņu dāmām, cik vien tuvu iespējams. Māris Bērziņš sola parādīt kādu skaistuli ar izciliem žuburiem, kuru nesen uzgājis viņa kolektīva biedrs Alvis Spārns. Mednieks nospriedis, ka astoņus vai deviņus gadus vecajam bullim vēl jāpaaugas. Kolēģos par viņa lēmumu nebija vienprātības, taču, apskatot dzīvnieku, vairs nekādu šaubu – lai pāris gadu atstāj savus gēnus pēcnācējiem. “Gari pirmie un zemkroņa žuburi, ragu galos – četri un pieci vai seši žuburi. Skaista stāja, briedis kā bilde!” Māris ar sajūsmu stāsta par zelta trofejas vērto staltradzi, kurš viņam vakarrīt pozējis 50 metru attālumā.

Tēvaiņu balsis no riesta pļavas jau dzirdamas pa krietnu gabalu. Labi, ka uz pāris dienām šaipusē piestājis lietus – bauris lietainā un vējainā laikā drošības labad notiek klusāk, cilvēkam to gandrīz neiespējami sadzirdēt. Arī nelielais vējiņš ir labvēlīgs – pūš mums pretim, atnesot asa smārda vilni. Tāpat kā radības kronis, kad, pošoties uz tikšanos ar daiļavu, iesmaržojas ar “Dioru” vai “Bossu”, arī briežu tēviņš gādā par spēcīgu odieri savā gaumē. Tas notiek pavisam prozaiski – briedis sačurā zemi un izvārtās savā urīnā, ar čurām viņš iezīmē arī savu teritoriju.

Kad šķiet, ka līdz krūmiem apaugušajam pauguram riesta pļavas vidū esam nokļuvuši nemanīti, pēkšņi parādās divas spriganas briedenes, ziņķāri uzmet mums skatu un ātri nozūd. Vietā, kur tikko skanēja izcils baurojiens, iestājas klusums. Gaidām elpu aizturējuši. Rēciens tomēr atskan, tiesa, jau nedaudz tālāk.

Pieredzējis mednieks pat niecīgā gaismiņā briežus savā binoklī spēj ne tikai saskatīt, bet arī saskaitīt. Iesācējam jāgaida pirmie saules stari un jāatceras noslaucīt apsvīdušie stikli, kad beidzot visā godībā parādās solītais Alvja zelta bullis. Atliek tikai smaga nopūta, ka gaismas un attāluma dēļ skaistuli nevar nomedīt ar fotokameru.

 

Arī mednieki raud

 Maris_Berzinnss_12

Zvārdes kluba kaimiņš no “Sedus” kolektīva Māris Ūselis briežu bauri gaida kā Jauno gadu. “Nomedīt ir viens, bet, kas tajā laikā darās mežā, – tā ir fantastika!” Viņam uzdots šo rindu autori pavadīt uz briežu vakara bauri. Uz vienu no medību torņiem dodamies pa izpļautu taciņu. Māris stāsta, ka zāli uz takām nopļauj jau augusta sākumā, lai ērti, ātri un nemanāmi var pārvietoties no vienas novērošanas vietas uz otru. Viņa piemēram pamazām seko arī citi mednieki. “Jo vairāk redzam, jo lielāka iespēja dzīvnieku novērtēt un neizdarīt kļūdas,” prātīgi spriež Māris, arī pārliecināts izlases medību atbalstītājs. “Sedus” vīriem šosezon atļauts nomedīt astoņus briežu buļļus – tostarp divus trīs skaistuļus, pārējos selektīvi jāizvēlas no švakā gala, lai uzlabotu briežu populāciju, plāno mednieks.

Abiem Māriem jau izdevies atrast un, kā viņi saka, izņemt no bara pa selektīvajam bullim. Bērziņam palīdzējušas riesta vietā uzstādītās novērošanas kameras. Pēc nedēļas bijis skaidrs, ka uz šo bauri nāk briedis ar bīstamu ragu formu, kad žubura vietā raga galā izveidojusies smaile, ko mednieki sauc par zobenu, bet briedi ar vienu pīķi – par slepkavu. Cīņa ar šādu bulli viņa pretiniekiem daudz biežāk var beigties ar nāvi.

“Kad brieži saliek pieres kopā un stumdās, žuburs neļauj ragu smailēm tikt līdz ķermenim, taču zobens iziet cauri žuburiem un ieduras krūšu kurvī,” skaidro mednieks. Pērn netālu no “zobenbrāļa” baura vietas atrasts viens nodurts bullis.

“Kādam jāšauj arī bīstamie un švakie,” skaidro Māris Ūselis, taču atzīst, ka to var darīt tikai izlases medību idejas vārdā. “Teikšu, kā ir, – bija prieks, ka esmu precīzi nomedījis, pareizi trāpījis, bet gandarījums par trofeju – minimāls.” Viņš bija viens no pirmajiem, kas, atsaucoties Māra Bērziņa aicinājumam, nomedīja selektīvo bulli un arī vēlāk rādījis labu paraugu citiem medniekiem. “Visi uzskatīja, ka es nekļūdos, taču cilvēks ir tikai cilvēks. Es kļūdījos – nomedīju briedi, kam bija vēl jāaug gadus četrus,” par savu skarbāko pieredzi stāsta Māris un neslēpj, ka todien no medību vietas līdz automašīnai visu ceļu raudājis. Neviens viņu nav ne bāris, ne lamājis, taču tas bijis pat grūtāk nekā dabūt pamatīgu brāzienu, atzīst mednieks. Portālā “medniekiem.lv” ievietojis nogalētā brieža bildi ar parakstu “Briedis vienkārši satika muļķi”.

 

Lūrēt guļamistabā

Maaris_UUselis_Peetersone_12Šogad pirms bauru laika Mārim Ūselim radusies iespēja vēlreiz noklausīties Jāņa Baumaņa lekciju par staltbriežu selektīvajām medībām. “Viņš teica zīmīgus vārdus: ja tev jau ir viena skaista staltbrieža trofeja mājās – nākamo medī vai nu labāku par iepriekšējo, vai dari to selektīvi – nomedījot briedi ar zobenu ragu, spīli u. c.”

Bauris ir vienīgais laiks, kad mednieki var tuvāk piekļūt staltbriežu buļļiem, citādi tos ne redz, ne dzird, un uz izcilu trofeju var cerēt tikai lielas nejaušības un veiksmes gadījumā. Pēc riesta, kas ilgst aptuveni mēnesi, kad briedis to vien dara kā bauro, cīnās ar konkurentiem un apmierina savas dāmas, viņš dodas atpūtā. Līdz ziemai jāatgūst spēki un svars, jo visā pārošanās periodā buļļi arī gavē.

Nereti ģēģeriem nākas atbildēt uz jautājumu: vai tas ir ētiski – riesta laikā nogalēt dzīvnieku? Reiz kāda sieva pajautājusi vēl tiešāk: kā jums nav kauna?” atceras Māris. “Ja tā aizdomājamies cilvēciskā līmenī – slikti darām, ielaužamies viņa guļamistabā un to veci nošaujam,” viņš prāto.

Arī Mārim no “Zvārdes” kolektīva par šo tematu iznācis skaidroties. “Kā man teica viens draugs – iedomājies, esi pie meitenes ar pliku dibenu, un tev metas virsū viens ar pletni? Jā, tā tas ir, bet cilvēks ar visu savu tehniku ir tik tizls, ka vienpadsmit mēnešus nevar atrast to staltbriedi un tikai nejaušības dēļ uzskrien virsū. Šajā laikā mēs varam veikt izlasi, populācijas pilnveidošanu un uzlabošanu. Ja reiz cilvēks ir iejaucies šajā procesā un ja dara to prātīgi, bauru norises viņš baigi nečakarē,” Māris Bērziņš atradis savu ētikas atslēgu riesta laika medībām.

 

 

Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+