Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
20. decembris, 2012
Drukāt

Zvēri pret reformām

Foto - LETAFoto - LETA

Reizi gadā, kad vecais Zemītis pašu nelabo redzējis vai kad tuvojas kārtējais pasaules gals, zvēri sāk runāt.
 Arī mūsu mežā vakar ap pusnakti alnis Fredis, ragu žuburus kratīdams, pirmais uzņēma valodu – viss ir slikti, man šitā dzīve ir piegriezusies līdz voljēra vārtiņu kliņķim!

 

Un kur izmuksi, kur ir Ēdenes dārzi, kur mūs gaida? Sniegs ir līdz kulei, pa kupenām tālu neaizbridīšu. Gadīsies ceļā mednieks – nokniebs ar vinteni. Atceros – treknajos gados bija labsajūta, tagad svina smagums uz dvēseles.

– Kūtsmēslos, biedri, dzīvojam, kaut gan skaitās, ka Nacionālajā parkā, skaitās, ka esam valsts kustamais īpašums, bet algā mums par to ne cukura grauda, – nopūzdamies piekrita mežacūka Ināra.

– Khe, khe, – uz zara iekrekstējās ūpis Jorens, viņš mēdījās – re–formas, tie–sis–kums! Ko ņaudiet, taisnība nav – šajos laikos, kad dubultā morāle kļuvusi valdošo partiju firmas zīme, priecājies, ka no tevis, cūka, nav izvārījuši podu ar muzikantu gaļu.

– Dzīvnieks nav rotaļlieta! – iespiedzās vāvere Valija, un no uztraukuma viņai šaudījās aste. – Cīnīsimies par mūsu tiesībām, par sociālo aprūpi, lai attieksmē pret dzīvniekiem neiestājas ledus laikmets! Lai dzīvo veģetārieši!

– Cīnīsimies, cīnīsimies… – grūtsirdīgi attrauca Fredis, – kad jau es būt’ jaunāks kā tais laikos, kad lencu katru tesmeni, tad ne vienu vien zvēru nedraugu uz ragiem uzsviestu, bet ko vecs kleperis… Kas sirmgalvi vērtīs par jaunekli!

– Vau, vau! – burziņā ierējās vilkusuns Modris, – bija taču dzīve pie pilnas siles! Tās bija treknas ozola zīles, ko cūkai kaisīja priekšā, un es dabūju aknu desu, no kuras izlasīju labākos gabaliņus! Tev, ūpi, pašam bija jāķer peles pa nakts melnumu? Nē, pienesa klāt. Visi saņēmām sabalansētu uzturu, svētkos sāļās tortes ar krabju nūjiņām un sardīnēm eļļā, bet saldajā – bumbieru drumstalkūku.

Visi zvēri aplaizījās, atceroties krejoto dzīvi, taukuma periodu un tos tālos gadus, kad dzīvniekiem bija brīvgrāmatas.

– Jā, agrāk zvērkopji bija tikumiski sirds cilvēki, – novilka mežacūka, – tagad mums jaunos vietā atsūtīšot. Vai tie būs zvērkopji? Zvērkāvjus gaidiet!

– Kā tad, – atbalstīja alnis, – kā likts, ādmini un dīriķi atsūtīs. Te vairs nav droši pat paša ādā! Par našķiem aizmirstiet, turpmāk redelēs būs diētiska specializētā barība, bet tā ir priekš nomērdēšanas, ka paliek kauli un āda.

– Kad dubultā morāle kļuvusi valdošo partiju firmas zīme… – savu meldiju gribēja uzsākt ūpis, taču kuplaste Valija iebrēcās skaļāk: – Ak vai, esam pagalam! Tevi, ūpi, izceps kā cāli tabakā, alni sabāzīs desās, un man, kažokzvēram, būs visskarbākais liktenis! No manis uztaisīs jaku vai ausaini. Cīnīsimies pret tādām reformām!

– Vilki, ne cilvēki, – zvēri nodrebēja, – kaut vai kauliņu dzīvnieciņiem atmestu Nacionālajā attīstības plānā, bet arī tur nekā! Virs meža svīda blāva rīta gaisma. Katls vai panna, dūcis vai rūnījamais tutenis – lūk, drūmās nākotnes izredzes.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+