Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
25. oktobris, 2013
Drukāt

Zviedrijā nelegālos imigrantus ārstē tāpat kā visus


Foto - FotoliaFoto - Fotolia

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) un dažādas nevalstiskās organizācijas laiku pa laikam aizrāda, ka tas, ka medicīnas pakalpojumi migrantiem Eiropas Savienībā pieejami vien ļoti ierobežoti, ir pretrunā ar cilvēktiesībām.

Neraugoties uz to, Anglija gatavojas pieņemt jaunus stingrus ierobežojumus piekļuvei savai veselības aprūpes sistēmai. Laikraksts “Telegraph” ziņo, ka ieceļotājiem Anglijā turpmāk vispirms būs jāpierāda, ka viņiem ir tiesības šajā valstī dzīvot, un tikai pēc tam viņiem kļūs pieejama Nacionālā veselības aprūpes sistēma. Pat studentiem, kas nāk no valstīm ārpus Eiropas Savienības, būs “jādod savs ieguldījums” Anglijas veselības aprūpes sistēmā 200 mārciņu apmērā, pirms viņi varēs saņemt medicīnas pakalpojumus.

Zviedrija, kas savas veselības aprūpes kvalitātes dēļ ANO pētījumā nesen atzīta par labāko Eiropas valsti, kur novecot, gluži pretēji, šā gada jūlijā piešķīrusi nelegālajiem jeb nereģistrētajiem imigrantiem tieši tādu pašu piekļuvi medicīniskajai palīdzībai, kāda līdz tam bija oficiālajiem patvēruma meklētājiem. “No juridiskā viedokļa raugoties, Zviedrijā ir trīs pacientu grupas – Zviedrijas valsts pilsoņi, oficiālie patvēruma meklētāji un imigranti bez atļaujas uzturēties valstī. Šobrīd abām pēdējām grupām ir tiesības uz veselības aprūpi, kas nevar tikt atlikta uz vēlāku laiku. To, tieši kādus pakalpojumus tā ietver, katrā atsevišķā gadījumā nosaka ārsts,” skaidro Zviedrijas veselības un sociālo lietu ministra preses dienesta vadītājs Johans Ingero.

Tas nozīmē, ka ikvienam imigrantam Zviedrijā pieejama ne vien neatliekamā medicīniskā palīdzība, bet arī, piemēram, ģimenes ārstu pakalpojumi, zobārstniecība, grūtnieču aprūpe, aborti un dažādas veselības pārbaudes par tādu pašu cenu kā valsts pilsoņiem. Turklāt bērniem līdz 18 gadu vecumam Zviedrijā ir vienādas tiesības saņemt veselības aprūpi neatkarīgi no tā, kuras valsts pilsoņi viņi ir.

Zviedrijas presē gan šovasar izskanējusi ziņa, ka Eiropas Savienības pilsoņiem jebkādi medicīnas pakalpojumi joprojām pieejami, vienīgi uzrādot Eiropas Veselības apdrošināšanas karti (EVAK). Latvijas Nacionālais veselības dienests jebkuram iedzīvotājam izsniedz EVAK bez maksas tajā pašā dienā, kad aizpildīta un parakstīta pieteikuma veidlapa.

Lai arī saņemt šo karti ir tik vienkārši, ka tā var šķist tīrā formalitāte, atrodoties Zviedrijā, “zilā kartīte” var maksāt ļoti dārgi – bez tās var nākties segt visas veselības pakalpojumu izmaksas vai tie var tikt liegti vispār.

Jautāts, vai nodrošināt katram iebraucējam veselības aprūpi Zviedrijas valstij nenākas pārlieku dārgi un tā nevarētu sākt apsvērt līdzīgus ierobežojumus kā Anglijā, J. Ingero atbild: “Visdrīzāk – nē. Šā brīža sistēma ir izveidota, vienojoties četrām pozīcijas un vienai opozīcijas partijai. Divas atlikušās opozīcijas partijas drīzāk sliecas sistēmu padarīt vēl labvēlīgāku migrantiem nekā otrādi. Tikai viens politisks spēks – “imigrācijas pretinieki” “Zviedrijas demokrāti” – izrāda jebkādu vēlēšanos sistēmu padarīt stingrāku.”

Viedokļi


Ieva Eriksone, latviete, Zviedrijā dzīvo kopš 1999. gada: “Man nekad nav bijis problēmu šeit saņemt medicīnas pakalpojumus. Arī tad, kad Latvija vēl nebija ES un man bija tikai pagaidu uzturēšanās atļauja, tas neietekmēja ne cenas, ne ārstu attieksmi. Iespējams, kāda loma bija tam, ka es brīvi runāju zviedriski. Taču arī manai mammai, kura tagad bieži brauc šurp, bet nerunā ne zviedru, ne angļu valodā, nav bijis problēmu. Viņai ir EVAK, un visur, kur vien viņa ir gājusi, neviens neko vairāk nav prasījis. Mamma bijusi pie zobārsta un vairākkārt gan pie ģimenes ārsta, gan speciālistiem. Nesen viņai šeit veikta pat neliela operācija, kad bija aizdomas par ļaundabīga audzēja iespēju. Arī samaksa vienmēr bijusi tāda pati kā jebkuram Zviedrijas pilsonim. Parasti es vienmēr eju līdzi mammai un tulkoju, taču vienreiz viņai bija jātiek galā bez manis, un poliklīnikā tūlīt piedāvāja tulkojumu. Tā kā Ūmeo tulka nebija, ārsts zvanīja uz Stokholmu, no kurienes ar konferences zvana palīdzību vizītes laikā strādāja tulks. Vienīgi lai veiktu nopietnus izmeklējumus, mammai nācies doties uz Rīgu.”

Roberts Redoks, amerikānis, uz Zviedriju pārcēlies 2010. gadā: “Drīz pēc tam, kad pārcēlos šurp, devos ceļojumā uz Indiju un mēģināju saņemt vakcīnu. Par procedūras veikšanu vien šejienes poliklīnikā man prasīja ārkārtīgi lielu naudu tāpēc, ka nebiju ne Zviedrijas, ne kādas citas ES valsts pilsonis un nebiju reģistrēts viņu veselības aprūpes sistēmā. Toreiz vienkārši nopirku nepieciešamo medikamentu un injekciju man veica sievas brālis. Pēc tam vienreiz esmu bijis pie zobārsta, un arī tur par zobakmens noņemšanu man izrakstīja divtik lielu rēķinu nekā manai sievai, kura ir zviedriete. Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, un tikai nesen, pēc zviedru pilsonības saņemšanas, es no jauna vērsos pie ārsta. Es vienkārši nevēlējos maksāt tik nesamērīgi lielu naudas summu par medicīnas pakalpojumiem. ASV es biju radis veikt vispārēju veselības pārbaudi reizi gadā un vismaz reizi pusgadā apmeklēt zobārstu. Šeit tādu iespēju man nav bijis. Es pazīstu vēl vairākus cilvēkus, kuri nāk no citiem kontinentiem un tomēr izvēlas ceļot atpakaļ uz dzimteni, lai apmeklētu ārstus.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+