Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. augusts, 2013
Drukāt

Zviedrijas zemnieki apvienojuši spēkus

Foto - Anna GalviņaFoto - Anna Galviņa

Zviedrijā pieci lauksaimnieku kooperatīvi iepērk un pārstrādā 98 procentus no valstī saražotā piena daudzuma.

 

Finanšu ministrs Andris Vilks intervijā “Latvijas Avīzei” (29.05.2013.) kā risinājumu Latvijas zemniekiem konkurētspējas celšanai Eiropā nosauca kooperāciju: “Mums ļoti trūkst kooperācijas. Jebkurā jomā mūsu zemnieki kooperējušies mazāk nekā, piemēram, zviedri, dāņi, vācieši, austrieši. Tur būt ārpus kooperācijas nozīmē būt tikpat kā ārpus aprites. Viņi vairāk specializējušies un kooperējušies, tā panākot mazākas izmaksas produkcijai un labākus nosacījumus produkcijas realizācijai, ekspansijai citos tirgos.”

Zviedrijā ir spēcīgākās kooperatīvu tradīcijas visā Eiropā. Pirmie kooperatīvi šeit veidojās jau 1850. gadā un kopš 19. gadsimta beigām līdz šim brīdim tiem ir milzīga nozīme gan lauksaimniecībā, gan pārtikas ražošanā un tirdzniecībā. Zviedrijas Lauksaimniecības padomes pārstāve Eva Jirskoga informē, ka teju vienīgie piena pārstrādātāji Zviedrijā ir pieci lieli kooperatīvi – pērn tie iepirkuši 98% visa valstī iegūtā piena. Pērn gan kooperatīvu “Skonemejerier”, kam pieder aptuveni 12% Zviedrijas piena tirgus, nopirka franču kompānija “Lactalis”.

Lielākā daļa Zviedrijas graudaudzētāju ir apvienojušies lielā kooperatīvā “Lantmannen”. Tā īpašnieku sadarbības daļas vadītāja Anna Karlstrēma piezīmē, ka kooperatīva biedri var brīvi iepirkt sēklas un pārdod graudus arī citiem kooperatīviem vai privātiem uzņēmējiem gan Zviedrijā, gan ārpus tās.

Četros lielākajos kooperatīvos apvienojusies arī lielākā daļa Zviedrijas mežsaimnieku, bet augļu un dārzeņu audzētāji sadarbojas, veidojot citādas organizācijas. Pat lielais veikalu tīkls “Coop” ir kooperatīvs, un tā zīmola pamatā ir sauklis, ka katrs tā klients kļūst arī par īpašnieku. Vienīgi gaļas pārstrādes jomā kooperatīvus aizstājušas lielas privātas lopkautuves.

Visus Zviedrijas kooperatīvus vieno princips, ka katrs tā biedrs ir arī īpašnieks ar vienādām balsstiesībām. Henrijs Alfredsons Vesterbottenas apgabalā Zviedrijas ziemeļu pusē ir visai nelielas saimniecības īpašnieks ar 70 slaucamām govīm un biedrs valsts piena pārstrādes kooperatīvā “Norrmejerier”, kas apvieno 466 piensaimniekus. Šķiet, ka vismaz tuvējā apkaimē ar šo zīmolu marķēta lielākā daļa piena produktu visu veikalu plauktos. Tomēr zemnieks apgalvo, ka milzu uzņēmumā valda visīstākā demokrātija un ikgadējās sanāksmēs, kur tiek vēlēta kooperatīva vadība, katrs saimnieks tiek pie vienas balss un vienādas teikšanas neatkarīgi no tā, cik liela ir viņa saimniecība un cik piena viņš nodod. Lielāko saimniecību īpašniekiem vienīgi jāmaksā proporcionāli mazāka dalības maksa. H. Alfredsons stāsta, ka katrs zemnieks ik gadu maksā kooperatīvam nodevu, ko aprēķina atkarībā no nodotā piena daudzuma. Tās ir viņu investīcijas kopīgajā uzņēmumā, ko, ja vien kooperatīvs strādā veiksmīgi, viņi saņem atpakaļ – gan saņemot daļu peļņas, gan gūstot iespēju pārdot pienu par labu cenu. Viņš uzskata, ka šāda kārtība ir labāka nekā tad, ja piena pārstrādātāji būtu privāti uzņēmumi. “Patlaban piena cenas pazemina kooperatīvu konkurence savā starpā un ar ārvalstu uzņēmumiem. Taču kooperatīvi gādā, lai vismaz vienas apkaimes lopkopju vidū nebūtu konkurences. Ja piena pārstrādes uzņēmumi būtu privāti, lielākajām saimniecībām, kas nodod vairāk piena, būtu priekšrocības un mazās nespētu izdzīvot,” skaidro saimnieks.

Alternatīvas dalībai kooperatīvā piena nozarē nav. H. Alfredsons stāsta, ka aizsniedzamā attālumā nav neviena privāta piena pārstrādes uzņēmuma, pārdot nepārstrādātu pienu aizliedz likums, bet pašam to pārstrādāt būtu pārlieku dārgi un sarežģīti stingrās kvalitātes kontroles un normu dēļ.

To pašu apgalvo arī Ārne Bomans, kura saimniecībā Jēvles apkaimē Zviedrijas vidienē ir 140 slaucamas govis. Viņam vienīgi bijusi iespēja izvēlēties starp starptautisko “Arla Foods” un nelielu vietējo zemnieku kooperatīvu, kurā apvienojušies mazāk nekā 100 tuvējās apkārtnes saimnieku. Viņš izvēlējies pievienoties mazajam kooperatīvam. “Man patīk, ja kooperatīvam ir lokāls raksturs. Šķiet, ka visa lielo kooperatīvu darbība vērsta tikai uz arvien lielāku paplašināšanos un domāt par katru atsevišķo zemnieku vairs nav būtiski. Kooperatīva ideja jau pamatā ir tāda, ka, būdams tā dalībnieks, tu esi arī īpašnieks un vismaz kaut kādā mērā noteicējs. Lielā kooperatīvā to vairs nejūt. Vadība un visi lēmumi tiek pieņemti tālu prom.”

 

Uzziņa

Svarīgākie ieguvumi no zemnieku apvienošanās kooperatīvos

* Lielāka ietekme zemniekiem pārtikas tirgū, kur citādi noteikumus diktētu lielie mazumtirgotāji.

* Zemniekiem gūstot ienākumus arī no pārstrādes, lielāka daļa no peļņas pārtikas tirgū atgriežas pie zemniekiem.

* Lielāka zemnieku saimniecību efektivitāte, jo, apvienojot, piemēram, graudu sēklu vai lopbarības iepirkumus, kooperatīvi panāk izdevīgāku cenu.

* Ieguldījums demokrātiskas sabiedrības veidošanā. Zviedrijā kooperatīviem bijusi nozīmīga loma tādas tirgus ekonomikas attīstībā, kas balstīta uz demokrātiskiem principiem.

Avots: Zviedrijas Zemnieku federācija

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+