Anda Līce: Reformai pats galvenais ir mainīt mūsu attieksmi 8
Ar vārdu “reforma” tagad ir izraibinātas avīžu slejas, uzrunas un komentāri, to lieto visiem dzīves gadījumiem. Pēc definīcijas “reforma” nozīmē pārkārtošanu, pārveidošanu, saglabājot galveno no līdzšinējā. Jautājums tātad ir par to, kas ir saglabājams un kas maināms. Mēs varam uzsākt visbrīnišķīgākās lietas, bet, kā rāda dzīve, ja reforma vispirms neskar pašu galveno – mūsu attieksmi, tā ir tikai tāda zvirbuļu baidīšana.
Viena no jomām, kuru nevar vien beigt reformēt, ir izglītība. Ar izglītības reformām tieši nesaistīti cilvēki vēro izpausmes, kas liecina par jaunā cilvēka sociālo briedumu un inteliģenci ārpus skolas sienām, kur taču topošie pilsoņi pavadīs dzīves lielāko daļu. Ko skolas domā mainīt jauno pilsoņu attieksmes pret sevi, citiem un valsti, proti, ētisko vērtību, laukā? Sabiedriskā transporta pieturās, uz ielas un autobusos es esmu atklausījusies ļoti nabadzīgas, ar krievu un angļu valodas rupjībām piebārstītas jauniešu sarunas, kas turpinās arī pēc aizrādīšanas, jo acīmredzot nav nekā, ko likt vietā. Es mēģinu iedomāties šos runātājus kā valsts ministrus, prezidentus, skolotājus, kas nākotnē pārstāvēs Latviju arī pasaulē…
Iespējams, ir tiešām tik traumēti indivīdi, kuri savu uzvedību nemaina nekādos apstākļos. Sabiedrība, kura nospļaujas par nerakstītajiem likumiem, ir slima un bezatbildīga sabiedrība. Valstiski domājošas amatpersonas nevis grasītos laukos slēgt daudzus autobusu maršrutus, bet, saprotot, ka cilvēkus valstij vajadzēs arī rītdien, gudrotu, kā viņus piesaistīt apdzīvotām vietām. Valstiski domājošas amatpersonas pret sabiedrību vai kādu tās daļu neizturas augstprātīgi un vismaz gadu mijā spēj pateikt paldies tautai par to, ka šajā tiešām ļoti sarežģītajā laikā daudzi tomēr nav aizbraukuši prom no valsts, ka vismaz kādi ir atgriezušies, ka cilvēki turpina pieciest dažādas neērtības, lai tikai nebūtu jāpārtrauc sirdij tīkams darbs, jāiemaina dzimtene pret citzemju labumiem vai vispār jāatmet visam ar roku un sevi jānoraksta. Vai tiešām ir tik grūti pateikt paldies, ģimenē un skolā tas taču savā laikā, jādomā, ir mācīts? Tiesa gan, vārdi, kurus ilgstoši nelieto, ar laiku no sirds un arī valodas aiziet.
Reformas neko nemainīs, ja mēs nesāksim ar to, ka turēsim doto vārdu neatkarīgi no tā, vai ir salīgts darbā valsts iestādē vai pie privātas personas. Vienkārši – turēt vārdu! Lai atceramies kādreiz tik populāro, bet diemžēl melīgo saukli, ko skandēja politiķi: “Vīrs un vārds.” No tā, ka nebija ne vīra, ne vārda, viss arī sākās. Bet vai tagad tie ir?
