1859. gada 14. septembrī. Dzimis latviešu politiķa ideāls 0
Pirms 160 gadiem Jelgavas apriņķa Lielsesavas pagasta turīgā un uzņēmīgā “Čakstu Zirņu” saimnieka mājās piedzima izcilais un visu cienītais jurists un sabiedriskais darbinieks, viens no Latvijas valsts dibinātājiem un ievērojamākajiem politiķiem Jānis Čakste.
Raksturojot Čakstes lomu valstiskuma sākumos, atkārtoti jālieto apzīmējums “pirmais” – pirmā Latvijas parlamenta – Satversmes sapulces – priekšsēdētājs (1920), pirmais Latvijas Valsts prezidents (1922–1927), turklāt vēl vadījis Tautas padomi tūlīt pēc valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī (pats Čakste gan šajā aktā nepiedalījās), 1919. gadā vadījis Latvijas delegāciju Parīzes miera konferencē.
Ne velti mūsdienu Latvijas prezidenti, stājoties amatā, tradicionāli dodas pie Jāņa Čakstes atdusas vietas Meža kapos nolikt ziedus, bet padomju okupācijas gados Čakstes piemineklis, līdzīgi Brīvības piemineklim un Brāļu kapiem, latviešu vidū tika uztverts kā zaudētās, bet atmiņās joprojām dzīvās Latvijas simbols.
Latviju dibinot, Čakstem, iepretim vairumam tā laika latviešu neatkarības aktīvistu, jau piemita samērā plaša vēriena politiķa un demokrātijas pieredze vēl no Krievijas impērijas laikiem, jo 1906. gadā viņš tika ievēlēts par Krievijas Valsts domes deputātu.
Kā reiz izteicies akadēmiķis Jānis Stradiņš, Čakste bija ar eiropeiskiem uzskatiem apveltīts jurists, kas rīcībā balstījās uz tiesiskumu un toleranci.
Laikabiedri uzskatīja, ka, ievēlēts Valsts prezidenta amatā, viņš spēs būt vienojoša figūra tobrīd pēc daudziem kara un juku gadiem visai sašķeltajai latviešu tautai. Un “Čakstes tēvs” patiesi mācējis ne tikai nogludināt politiķu savstarpējo nepatiku, bet nolikt malā arī savu “patīk/nepatīk”.
