Maksims Gorkijs (1868 – 1936).

Pirms 150 gadiem Ņižņijnovgorodas guberņas galdnieka ģimenē pasaulē nāca Aleksejs Peškovs, plašāk pazīstams kā literāts Maksims Gorkijs. Agri iepazinis dzīves skarbumu, arī darbos viņš aprakstīja 20. gadsimta sākuma Krievijas sabiedrības zemāko slāņu dzīves ainas. Gorkijs ierindojas starp pasaulē pazīstamākajiem krievu rakstniekiem, bet PSRS pastāvēšanas laikā viņš bija visbiežāk izdotais padomju rakstnieks, godināts kā “sociālistiskā reālisms” aizsācējs. Viņa darbi, īpaši tie, kas tapa pirms 1917. gada, ietekmējuši arī latviešu literatūras veidošanos. Latviešu literāts Apsīšu Jēkabs 1904. gadā konstatēja: “Ar reti spēcīgu roku Gorkijs ierāva sev rakstniecībā ceļu un ieguva pasaules pazīstamību. Tur bija šādi iemesli: viņa spēcīgais talents, personība, idejas, un pie visa tā pieskaitot – mode, kura rakstniecībā palikuse tikpat neizbēgama kā pie dāmu uzvalkiem, skaitot no tā laika, kad arī literatūrā iesēdās resnais kungs kapitāls. Vai tas nebija kas jauns pieēdušai, izlutinātai publikai: klaidonis, bosiks – kā latvieši tos sauc – raksta, un vēl tā raksta, ka ne vien stāv līdzās daudziem “studētiem” profesionāliem rakstniekiem, bet pat paceļas tiem par veselu galvu pāri.” “Gorkijs raksta par baskājiem – un omulīgā salonā, pašam savā namā sēdot, taču tik interesanti palasīties par šiem vīriem, kas visu savu mantu nes sev līdz un kuriem, pie visas viņu nabadzības, tomēr ir tas, kā godīgajam, labiņam birģelim nav,” norādīja Apsīšu Jēkabs. Laikabiedri uzskatīja, ka viņa darbu pievilcība slēpjas filozofiskajā skatījumā un pilsoniskā lasītāja atskārsmē, ka Gorkija “baskāji” savā garā un rīcībā ir daudz brīvāki par dažādu normu iegrožotu “birģeli”.