Aicinājums stāties Igaunijas armijā.

Pirms 100 gadiem Padomju Krievijas Revolucionārā kara padome, izmantojot Vācijas sabrukumu un anulējusi 1918. gada 3. marta Brestļitovskas miera līgumu, nolēma sākt uzbrukumu Baltijas teritorijai. Uz Latvijas pierobežu nosūtīja sarkano latviešu strēlnieku un sarkangvardu vienības. Pirmo lielinieku uzbrukumu mēneša beigās piedzīvoja Igaunijas pilsēta Narva. Tā krita 29. novembrī. Pilsētu neveiksmīgi mēģināja aizstāvēt atejošās vācu vienības, kā arī pagaidām vēl mazskaitlīgie igauņu aizsargi, patriotiski noskaņotu skolēnu un citu brīvprātīgo grupas. Igaunijas valdība, kas no aizejošajiem vāciešiem bija pārņēmusi varu burtiski tajā pašā 13. novembrī, vēl nespēja organizēt pienācīgu pretestību. Visā Igaunijas armijā ap to laiku bija 2200 militāri trūcīgi apgādātu vīru. Lielinieki sākotnēji virzījās uz priekšu, lielākoties nesastopot pretestību. Jau tajā pašā dienā, kad krita Narva, pēc līdzīgas tehnoloģijas kā vēlāk Latvijas teritorijā tika pasludināta “Igaunijas darbaļaužu komūnas valdība” Jāna Anvelta vadībā. Ieņemtajās teritorijās pasludināja piespiedu kolektivizāciju, uzsāka sarkano teroru un paziņoja, ka notiek “karš starp buržujiem un strādniecību”. Pārvarot nelielo Igaunijas armijas vienību un atejošo vācu spēku pretestību, lielinieki 1918. gada Ziemassvētkos atradās jau tikai nedaudz vairāk kā 30 km attālumā no Tallinas. Arī Latvijas teritorijā 1918. gada novembra nogalē uzsāktais lielinieku iebrukums notika lielākoties bez kaujām, vāciešiem atkāpjoties. 1919. gada janvārī visa Latvija, atskaitot Liepājas apkaimi, jau atradās lielinieku rokās.