Pēc 20. gs. sākuma skicēm 80. gados izgatavotais Somijas karaļa kronis.

Pirms 100 gadiem Vācijas princis Fridrihs Karls fon Hesens, viņš arī Somijas karalis Veino I jeb zviedru variantā Somijas reģents Fredriks Karls, paziņoja, ka atsakās no Somijas troņa, ko nomināli ar Somijas parlamenta lēmumu bija ieņēmis kopš 9. oktobra. Līdz ar to Somijai atlika vienīgi republikas ceļš, ko tā 1919. gada pavasarī pēc parlamenta vēlēšanām arī izvēlējās. Somu pilsoniskajiem politiķiem sākotnēji bija šķitis, ka jaunās valsts piesaistīšana vācu karaļnamam garantēs aizsardzību pret lieliniecisko Krieviju un sniegs diplomātisku stabilitāti. Tas bija tas pats ceļš, kādu vācbaltu un provāciskās aprindas 1918. gadā izvēlējās Lietuvā, kur citu vācu aristokrātu uzsauca par karali Mindaugu II, vai Latviju un Igauniju apvienojošās Baltijas hercogistes gadījums. Taču Novembra revolūcija Vācijā, Vilhelma II atteikšanās no troņa un republikas pasludināšana pašā Vācijā visus šos projektus padarīja bezjēdzīgus. Turklāt Vācija atzina zaudējumu Pirmajā pasaules karā un somu politiķi saprata, ka ar šādu valsts vadītāju nevarēs pretendēt uz Rietumu sabiedroto labvēlību, tajā skaitā valstiskuma starptautiskās atzīšanas ziņā. Veino I vietā par Somijas reģentu tika iecelts bijušais cara armijas ģenerālis Karls Gustavs Mannerheims, kurš tobrīd nodarbojās ar Somijas atzīšanas jautājumu Lielbritānijā un ASV. Mannerheims kā faktiskais valsts vadītājs saglabāja pilnvaras līdz 1919. gada jūlijam, kad notika pirmās Somijas prezidenta vēlēšanas.