1919. gada 14. novembrī. Kauja par Liepāju 1
Pirms 100 gadiem agrā rītā sākās izšķirošā kauja par Liepāju, kam uzbruka 3–4 tūkstoši vīru no Pāvela Bermonta armijas vācu daļām, kapteiņa Karla fon Plēves vadībā. Pilsētu aizstāvēja ap 1400 Latvijas armijas karotāju, kurus komandēja pulkvežleitnants Oskars Dankers, kā arī britu un franču karakuģi, kas sniedza ļoti nozīmīgu artilērijas atbalstu. Uzbrukumu Liepājai bermontieši sāka vēl 4. novembrī, taču visniknāk kaujas uzliesmoja pēc tam, kad Bermonta armija bija cietusi sakāvi pie Rīgas. Bermontiešu mērķis bija ieņemt stratēģiski svarīgo Liepāju un tās ostu, cerot to padarīt par jaunu bāzi tālākajai karadarbībai Baltijā vai vismaz ērtu vietu, no kuras kuģos evakuēties uz dzimteni. 14. novembrī pilsētas stāvoklis kļuva kritisks, jo vācieši pēc spēcīgas artilērijas sagatavošanās uguns izlauzās līdz Karostai, no kuras līdz pilsētas centram atlika vien nedaudz kilometru. Aizstāvji izmantoja Pirmā pasaules kara sākumā Krievijas armijas daļēji saspridzināto fortu līniju, kas sedza pilsētu no sauszemes puses. Īpaši niknas kaujas izvērtās par Dienvidu fortu Liepājas ezera ziemeļu galā. Situāciju glāba sabiedroto kuģu sprostuguns pavadītais Latvijas armijas pretuzbrukums. Ap pusdienlaiku pretinieks bija atsviests līdz Grobiņai. Par laimi, bermontiešus izdevās patriekt no Liepājas pirms Liepājas ezera aizsalšanas, citādi pilsētas aizstāvēšana kļūtu ļoti problemātiska, jo latviešiem trūka spēku segt tik garu frontes līniju. 20.–30. gadu Latvijā 14. novembri Liepājā atzīmēja kā pilsētas atbrīvošanas dienu, līdzīgi kā 11. novembri svinēja Rīgā.
