1920. gada 23. martā. “Nāk kājām tūkstošiem verstu” 0
Pirms 100 gadiem līdzās Satversmes sapulces vēlēšanu jautājumam otra svarīgākā lieta, kas nodarbināja sabiedrības prātus, bija bēgļu atgriešanās. Nav precīzi zināms, cik iedzīvotāju bija atstājuši Latvijas teritoriju Pirmā pasaules kara un tam sekojošo notikumu dēļ, taču šo skaitli lēš līdz 800 tūkstošiem vai pat vairāk.
No tiem līdz 20. gadu vidum atgriezās nedaudz vairāk kā 300 tūkstoši.
“Jaunākās Ziņas” šajā dienā ievadrakstā ziņoja: “Tieksme atgriezties uz Latviju ir tik ārkārtīgi liela, ka, rodoties tai vismazākai iespējamībai, cilvēki dodas pat kājām, bieži vien tūkstošiem verstis garā ceļā. Beidzamās dienās katru dienu atgriežas Latvijā daži simti bēgļu un šis skaits pastāvīgi aug. Acumirklī vispārējais bēgļu atgriešanās stāvoklis ir apmēram sekojošs: no Igaunijas un Lietavas ir pārsūtīti visi bēgļi, izņemot atsevišķas personas, kuras šādu vai tādu iemeslu dēļ vēl nav gribējušas atgriezties.
Vēl dažos Polijas punktos atlikušo nedaudzo ģimeņu reevakuāciju izdarīs mūsu sūtnis Ķeņina kungs Varšavā. No Ziemeļkrievijas jau pagājušo rudeni ieradās Latvijā lielākas bēgļu partijas, tagad, lieliniekiem ienākot Arhangeļskā un Murmanskā, ir izdevies aizvākt arī atlikušos dažus simtus cilvēku.
Tagad viņi atrodas Norvēģijā, no kurienes caur Londonu dosies uz Latviju. Vairākas grupas bēgļu ir ieradušās un ierodas no Dienvidus Krievijas, Čehijas, Alžīras, Konstantinopoles, Tunisas, Galipoles u.t.t.; ceļā ir vairāk kā 300 kareivji no Vladivostokas. Arī pār fronti no Padomju Krievijas nāk katru dienu lielāki pulciņi, no kuriem daudzi nogājuši milzīgus gabalus kājām.
Galvenās bēgļu masas acumirklī atrodas Krievijā un viņu reevakuācija kaut cik noteiktos un plānveidīgos apstākļos nevar sākties pirms miera attiecību nodibināšanas starp Latviju un Krieviju. (..) Vispārējais bēgļu stāvoklis Krievijā ir šausmīgs, un Latvijas pienākums ir spert visus soļus, lai paātrinātu viņu atgriešanos. (..) Statistika rāda, ka apmēram puse no visiem, kas pārbrauc no Krievijas, saslimst ar tīfu.
Tālab nepieciešami jau pie laika organizēt cīņu ar slimībām, lai nepārvērstu Latviju par viņu perēkli. Visa tā realizēšanai ir nepieciešami milzīgi naudas līdzekļi. Izstrādājot attiecīgo budžetu, pēc kura bēgļu reevakuācija būtu izvedama 3 gados, izrādījās, ka nepieciešami vajadzīgs mazākais 160 miljoni rubļu Latvijas naudā. Vai Latvija to var samaksāt? Bet, ja bēgļi pamazām pārnāks mājās, un viņi pārnāks, tad atveras vesels darba lauks, kuru ir pienākums veikt sabiedrībai.”
Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”
Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.
