1920. gada 9. februārī. Svalbāras dalīšana 0
Pirms 100 gadiem Tautu Savienības dalībvalstis Parīzē parakstīja Svalbāras līgumu.
Tas ir spēkā joprojām un paredz, ka suverenitāte pār šo demilitarizēto arktisko arhipelāgu pieder Norvēģijai, taču pārējām līguma valstīm ir tiesības Svalbāru (Špicbergenu) izmantot ekonomiski.
Līdz pat 20. gadsimta sākumam nevienam nepiederošā Svalbāra kā atbalsta bāze interesēja vien dažādu valstu zvejniekus, vaļu medniekus un vienkārši ceļotājus. Pastāvīgas apdzīvotības arhipelāgā nebija.
Situācija mainījās pagājušā gadsimta sākumā, kad šajā kalnainajā zemē atklāja bagātīgas akmeņogļu iegulas
un sākās strīdi par ieguves tiesībām un teritoriju sadalījumu. Sākotnēji līgumu parakstīja 14 valstis. Amerikāņu, britu, norvēģu, krievu un holandiešu kompānijas tobrīd jau bija sākušas atradņu izstrādi.
Drīz atklājās, ka Svalbārā ir arī dzelzs rūda un azbests. Sajūsma par kalnrūpniecības perspektīvām gadu gaitā gan noplaka, kad noskaidrojās, ka pastāvīgas dzīves nodrošināšana arhipelāgā, transporta sakaru uzturēšana izmaksā ļoti dārgi.
“Ogļu raktuvju izmantošanas apstākļi ir labvēlīgi, jo lielākie slāņi guļ horizontāli. Darbi notiek nepārtraukti pat visus trīs četrus ziemas mēnešus pie elektriskās gaismas. Darba spēks ļoti dārgs. Izņemot kādus 100 vestfāliešus holandiešu raktuvē, nodarbina vienīgi norvēģus,” 1924. gadā atzīmēja Liepājā iznākošā “Strādnieku Avīze”.
Mūsdienās pastāvīgu klātbūtni Svalbārā uztur tikai Norvēģija un Krievija. Turklāt pēdējā saistībā ar aktivizēšanos, tajā skaitā militāro, Arktikas reģionā izrāda aizvien lielāku interesi, kas rada bažas norvēģos.
Jāatzīmē, ka Norvēģijas parlaments 1947. gadā atzina, ka arī PSRS, tāpat kā Norvēģijai, ir tiesības uz īpašām ekonomiskajām interesēm arhipelāgā.
