1928. gada 15. decembrī. Kur būvēt “jauno Rīgu” 0
Pirms 90 gadiem arhitekts Eižens Laube “Jaunākajās Ziņās” par būvniecības perspektīvām Rīgā: “Jāatzīst, ka lielākā daļa valsts pašvaldības un sabiedrisko iestāžu neatrodas tādās vietās, ēkās un telpās, kādās tām jāatrodas pēc savas būtības un sava uzdevuma.
Kamēr vēl mums valsts jauna, kamēr mums vēl grūti materiāli apstākļi, pilnīgi saprotams, ka valsts prezidentam jāpietiek ar novecojušo Rīgas pili, Saeimai ar agrāko bruņniecības namu, ministrijām jāpaliek īres namos dzīvokļu kvartālos un tāpat arī pilsētas valdei daži labi gadi jāiztiek savā ārkārtīgi pieblīvētā vecajā namā, un arī universitāte nevarēs sasniegt vajadzīgās modernās telpiskās ērtības, tāpat kā dažādas skolas un citas kultūras un sabiedriskās iestādes. (..)
Tā piemēram gatavojas doma būvēt valdības namu, kopīgu visām ministrijām, runā par atsevišķa nama celšanu speciāli finanšu ministrijas vajadzībām, taisās celt valsts bibliotēku, studentu namu, iekustināts jautājums par universitātes bibliotēkas un centrālās universitātes ēkas steidzīgu vajadzību.”
Par monumentālām ēkām perspektīvā apbūvējamām vietām tolaik uzskatīja Esplanādi, vecās gāzes fabrikas vietu kanālmalā, Citadeles apkaimi, likvidējamā Daugavmalas tirgus vietu. Laube kopā ar arhitektu Arnoldu Lamzi 20.–30. gados tomēr pastāvēja par Ķīpsalu kā jauno Rīgas reprezentācijas un administratīvo centru.
“Es pagaidām nezinu labākas idejas, kas dotu iespēju plašāk nostādīt nākamo monumentālo Rīgu un lietderīgi noorganizēt Rīgas būvķermeni galvaspilsētas uzdevumiem nākotnē,” rakstīja Laube. Cita starpā, Ķīpsalas padarīšana par “jauno Rīgu”, šķita arī labs veids, kā to pretstatīt “vecajai” Daugavas pretējā krastā.
Ideja par Ķīpsalas apbūvēšanu ar augstceltnēm turpināja dzīvot arī padomju okupācijas gados.
