1939. gada 12. oktobrī. “Lai brauc uz neatgriešanos!” Kārļa Ulmaņa vēsturiskā runa 2
Pirms 80 gadiem Latvijas valsts vadītājs Kārlis Ulmanis uzstājās ar vēsturisku runu Valsts saimniecības un kultūras padomes kopsēdē, kas tika noturēta Kongresu namā, kā 30. gadu beigās nosauca Lielo ģildi.
Runu translēja valsts radio. Vēsturē tā lielā mērā palikusi dēļ aizbraucošajiem vācbaltiešiem mērķētās frāzes, “lai brauc uz neatgriešanos”.
Vairāk gan šos vārdus Ulmanis toreiz adresēja tiem latviešiem, kas 1939. gada rudenī, jūtot augošās briesmas, centās atrast visdažādākos ceļus, lai pierādītu savu “vācietību” un varētu pārcelties uz, kā viņiem šķita, krietni drošāko Vāciju, iepretim PSRS un lielvaru darījumu apdraudētajai Latvijai.
Ulmaņa teiktais skanēja: “Bet lai kādi viņu iemesli – ja kāds grib braukt, lai brauc, bet lai zina, ka izbraukšana šinīs dienās ir iespējama tikai līdzīgā kārtā kā vāciešiem – Latvijas pilsoņiem, proti, uz neatgriešanos. (Aplausi).”
Runa bija plaša un vācbaltiešu aizceļošana tajā veidoja tikai nelielu epizodi, jo galvenais bija sniegt raksturojumu pēdējo mēnešu straujajām militārpolitiskajām pārmaiņām Eiropā.
Diemžēl Ulmanis mānīja klausītājus, klāstot, ka, neskatoties uz PSRS un nacistiskās Vācijas sadraudzēšanos, Otrā pasaules kara sākumu un Polijas iznīcināšanu, vācbaltiešu izceļošanu un Latvijai uzspiesto PSRS bāzu līgumu, “neviens mums neatņems rīcības brīvību”, valsts vadība visu darot gudri un pareizi un valsts neatkarību neviens neapdraudot.
Runas uzdevums un vadmotīvs bija iedvest pilsoņos paļāvību, nomierināt un neitralizēt tiem aizvien satraucošākajiem notikumiem, kas risinājās līdzās Latvijai un nu jau arī pašā Latvijā.
