1979. gada 18. decembrī. Mēness līgums 0
Pirms 40 gadiem Ņujorkā ANO ietvaros tika noslēgts tā saucamais Mēness līgums jeb Līgums par valstu darbību uz Mēness un citiem debess ķermeņiem.
Tas noteica, ka Mēness un citu debess ķermeņu virsmas, kā arī orbītas ir izmantojamas tikai zinātniskiem, miermīlīgiem mērķiem un neviena valsts nevar izvirzīt savas pretenzijas uz tiem.
Tāpat ne uz Mēness, ne citiem Visuma ķermeņiem nav iekārtojamas militārās bāzes, izvietojami ieroči. Šis dokuments bija turpinājums vēl 1967. gadā panāktajam ASV, PSRS un Ķīnas līgumam par Visuma telpu, kad tika nolemts, ka tā pieder “visai cilvēcei”.
Mēness līgums kļuva aktuāls, parādoties idejām par šī Zemes pavadoņa izrakteņu potenciālu un to, kā tas nākotnē varētu tikt sadalīts starp “cilvēci”. Savdabīgi, ka uz šo brīdi līgumu parakstījušas tikai 18 pasaules valstis, bet ratificējušas septiņas.
Turklāt starp tām nav tādu, kas varētu lepoties ar savām Mēness kolonizācijas programmām vai spējām tādas īstenot. Līdz ar to līgumam kā starptautisko tiesību dokumentam ir maza nozīme. Runa ir vairāk par morālo jēgu. Notiek arī strīdi, kā traktējams viens vai otrs jēdziens 21 punkta dokumentā.
Daži juristi apgalvo, ka tas gan aizliedzot, piemēram, valstīm iekārtot raktuves uz Mēness, taču neliedzot to darīt privātuzņēmējiem. Savukārt citi aizrāda, ka neviens privātuzņēmējs neuzsāks neko tādu, ja tam nebūs atbilstošā valsts atbalsta.
