Māris Zanders: 2020. gada ēdiens: norīt krupi 3
Spriežot pēc Latvijas biznesa aprindu gan publiski, gan neoficiālās sarunās paustā, uzņēmējus, prognozējot 2020. gadu, vairāk par valdības piesolītajām izmaiņām nodokļu sistēmā satrauc tas, vai Latvijas finanšu sektoram būs izdevies tā starptautisko vērtētāju acīs atgūt savu reputāciju un vai Latvija netiks iekļauta Finanšu darījumu darba grupas (FATF) t. s. pelēkajā sarakstā. Vēl 2019. gada decembra sākumā iespēja sarakstā nonākt tika vērtēta kā “nekomfortabli augsta” (Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks). Bažīgie minējumi, cik saprotu, jau pavisam drīz saņems atbildi – februārī.
Ņemot vērā, ka daļai Latvijas sabiedrības ir skeptisks priekšstats par banku biznesu vispār, šķiet svarīgi atgādināt, ka nonākšana sarakstā ietekmēs ne tikai Latvijā strādājošās bankas, bet faktiski jebkuru vērā ņemamu vietējo biznesu, kuram ir sadarbības partneri ārzemēs.
Īsi sakot, nav iemesla ļaunpriecīgi vai pašpaļāvīgi teikt, ka “tā tām bankām vajag” un “normālos cilvēkus tas neskars”. Sliktākajās kolektīvās vainas tradīcijās skars.
Visā šajā tēmā vienlaicīgi klātesoša ir pamatota sajūta par netaisnīgu attieksmi pret Latviju. Lai nebūtu pārpratumu: pielaidīgi izturēties pret apšaubāmas izcelsmes naudu nav pareizi un tālredzīgi. Vēl nesen Latvijas, kā smalki saka, publiskajā diskursā bija īgņošanās par pašmāju bāleliņiem, kuri aizdomīgi sapelnīto un iegūto ir “noslēpuši visādos ofšoros”.
Citiem vārdiem sakot, ja mums nepatīk, ka kāds ārpus Latvijas šiverējas ar Latviju pametušo naudu, būtu tikai godīgi pieņemt, ka līdzīga attieksme ir tad, ja šiverējamies mēs ar svešu naudu. Ieilgusī pielaidīgā attieksme savukārt nav tālredzīga tāpēc, ka, ja, kā saka, āķis ir lūpā, izšķirt pelēkās krāsas nianses naudas plūsmās ir faktiski neiespējami un agri vai vēlu šajās plūsmās parādās ne tikai, teiksim tā, nodokļu puslegālas optimizācijas rezultātā no kādas valsts aizskaitīta naudiņa, bet arī nepārprotami noziedzīgā ceļā iegūtas summas. Īsi sakot, pārmetumi Latvijas finanšu sektoram ir pamatoti.
Tajā pašā laikā es pie pilnas apziņas apgalvoju, ka Latvija nav tā lielākā bedre, purvs vai “mazgātava” pasaulē.
Teju vai katrā iknedēļas žurnāla “The Economist” numurā ir kāds materiāls par Rietumeiropas un ASV banku labo apetīti, apkalpojot šaubīgus tipiņus Āfrikā, Centrālamerikā vai Āzijā, kā arī vai nu maldinot pašmāju klientus (arī, ziniet, nav goda lieta), vai palīdzot viņiem izvairīties no nodokļiem.
Portāls “compromat.ru” regulāri publicē faktoloģiski pierādītu informāciju par to, ka Vācijā un Austrijā, Lielbritānijā un Itālijā attieksmē pret “krievu naudu” joprojām dominē tēze, ka nauda nesmird. Pat visādos sarakstos iekļautiem biedriem joprojām ir nekustamie īpašumi, uzņēmumu daļas utt. Un tad ir jautājums: kāpēc tik smagi pa degunu tiek piesolīts Latvijai?
Precīzāk tā: kāpēc nepatikšanas tiek piesolītas visai valstij, nevis konkrētām biznesa struktūrām? Ja arguments ir tāds, ka Latvijas valstij vajadzēja skatīties, ar ko nodarbojas tās teritorijā izmanīgi ļaudis, tad tieši to pašu var teikt par Maltas, Kipras vai Luksemburgas valdību.
Un te mēs nonākam pie secinājumam, ka šogad Latvijai būs gan potenciāli jānorij krupis (iespējamā nokļūšana pelēkajā sarakstā), gan nacionālās elites līmenī beidzot jāsaprot, ka deklarētie un reālie spēles noteikumi pasaulē nav viens un tas pats. Nav jāieslīgst pašnoniecināšanā par savu “mazākā brāļa” lomu un vietu, jo nav produktīvi žēloties par objektīviem, neizmaināmiem apstākļiem.
Tomēr ir vērts likt aiz auss, ka visos laikos un kontinentos, “kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”. Tā tas bija starpkaru periodā, un tā tas būtu arī gadījumā, ja Latvijas ģeopolitiskā izvēle būtu bijusi cita jaunākos laikos.
Ja tu esi plašā nozīmē dotējamais – vienalga, drošības garantiju vai ekonomiskā izpausmē – tu nevari uzvesties tāpat kā donors. Arī gadījumā (cerēsim), ja prognozes par nonākšanu pelēkajā sarakstā nepiepildīsies, visai šai jezgai vajadzētu būt mācībai priekšdienām, lai pēc atvieglojuma nopūtas neatsāktos žanrs – “ja viņi drīkst, kāpēc mēs nedrīkstam?”.
