Aitas – gan gaļai, gan pienam. “Ozolu” netradicionālā saimniekošana 0
Elizabete Bendika ar ģimeni – vīru un trim meitām – dzīvo Kocēnu novada Vaidavas pagasta Ozolos. Viņas ikdiena rit, rūpējoties par aitu ganāmpulku, kas pamatā sastāv no Sufolkas šķirnes un citu krustojumu dzīvniekiem. Ganāmpulkā ir arī Vācijas vietējās merino šķirnes un Ostfrīzijas piena aitas. Šoruden Elizabete ganāmpulku papildināja vēl ar desmit Ostfrīzijas aitiņām un diviem tīršķirnes teķiem no Holandes, nākotnē plānojot uzsākt papildu biznesu, pārstrādājot Latvijā vēl tik mazpazīstamo aitas pienu dažādos gardos produktos.
Gribējām dzīvot laukos
Izbraucot no Vaidavas centra, redzams, ka apdzīvotība spēji beidzas. Tālāk ceļš vijas gar gleznaino Vaidavas ezeru, bet, kad aiz muguras arī tas, abpus ceļam vairākus kilometrus stiepjas tikai sniegiem klāti lauki. Šā plašuma vidū pēc laika tomēr iezīmējas Ozolu mājas, kurām cieši piekļāvušās ganības. Šeit, sadalīts vairākos aplokos un novietnēs, atrodas saimnieces ganāmpulks. “Man patīk, ja varu aitas vērot no visiem savas mājas logiem. Tas ir gan praktiski, gan skaisti!” smaidot saka Elizabete. Viņa stāsta, ka ar ikdienas darbiem ne tikai pie aitām, bet arī pārējā saimniecībā un ģimenē iemanījusies tik galā viena, jo vīra Māra darbs ir saistīts ar jūrniecību.
Mīlestība uz dzīvniekiem un lauku vidi Elizabetei nākusi no vecāsmātes, kura kopā ar māsu turējusi govis un aitas, tāpēc jaukākās bērnības atmiņas nāk tieši no šī laika. Arī mammai savulaik bijušas govis un aitas, tāpēc, izaugot un kādu laiku padzīvojot Valmierā, abi ar vīru nolēmuši tomēr pārcelties uz laukiem un sākt saimniekot paši.
“Sākums aitkopībā bija kā pa celmiem. Zināšanu par aitām mums bija vien tik daudz, ka aitas apēd zāli un krūmus, kas saauguši. Izmēģinājām Latvijas tumšgalves šķirni, bet tā mums nepatika ne izskata, ne īpašību ziņā. Tuvumā bija pieejamas Vācijas vietējās merino šķirnes aitas, iegādājāmies tās, kā arī merino teķus. Vēlāk tepat Latvijā iegādājāmies Ostfrīzijas teķi, pāris gadu aitas lecinājām ar to. Tā pamazām gan iepazinām aitas, gan sapratām to, ka ir milzum daudz dažādu šķirņu. Meklējot dažādu informāciju par šķirnēm un aitkopības jautājumiem, esmu pārrakusi internetā pieejamo informāciju lielā daudzumā. Brīžiem bija tā, ka pa dienu strādāju pie aitām, bet vēlus vakarus un naktis pavadīju, lasot un meklējot informāciju,” tā Elizabete.
Ceļš pie Sufolkas šķirnes
E. Bendika: “Meklējām sargsuņus ganāmpulkam. Uzzinājām, ka Pireneju kalnu sargsuņus var iegādāties pie aitkopja Joahima Šultheisa, kuram tolaik bija Sufolkas šķirnes ganāmpulks. Nopirkām suņus un, mājās braucot, sapratām, ka mums ļoti iepatikusies tieši Sufolkas šķirne. Parasti jau uzskata, ka jāstrādā ar tādām aitām, kas pašam aitkopim iet pie sirds – patīk kaut vai tīri ārējā izskata dēļ, tad arī saimniekošana ies no rokas. Tieši tā arī sajutām – tās ir aitas mums. Neilgi pēc tam nopirkām no Joahima pirmās divas Sufolkas aitiņas, bet jau ļoti drīz visu ganāmpulku – 36 aitas un divus teķus. Kopā ar aitām augām arī mēs paši, īpaši jau ar Sufolkas šķirni, jo tas bija brīdis, kad sapratām – šī nav šķirne, kas izdzīvos krūmos. Ja grib rezultātu, ar aitām ir jāstrādā. Sufolkas jēri ir paredzēti, lai tos nobarotu, jo tā ir kārtīga gaļas šķirne. Savukārt aitām vajadzīgi kvalitatīvi zālāji – tad var strādāt.
Nesen no Holandes ievedām sešas Sufolkas jaunaitiņas un divus teķus – bija nepieciešamas jaunas asinis, bet Latvijā un Lietuvā mums vajadzīgo materiālu nemaz nevar dabūt. Nav dabūjami R1 rezistentie dzīvnieki Skrepi slimībai, bet Lietuvā, piemēram, ir draudi par Maedi Visna slimību.
Par Sufolkas šķirnes īpašībām varu teikt tikai to labāko. Īpaši gribu kliedēt uzskatu, ka šķirnei ir sliktas mātes īpašības. Šis uzskats ir ārkārtīgi izplatīts, šo jautājumu man uzdod faktiski visi, kas interesējas par šķirni. Tomēr trīs gadu laikā neesmu novērojusi nevienu aitu (tostarp – arī jaunaitu!), kurai nebūtu izcilas mātes īpašības. Tieši otrādi – mātes ārkārtīgi rūpējas par saviem pēcnācējiem, uzmana tos un bieži vien pat uzkrītoši bieži baksta, skubinot celties kājās un zīst.
Ļoti patīk jēru ātraudzība – varu tos realizēt 4–5 mēnešos ar 40–50 kg dzīvsvaru. Arī piedzimstot jēri ir dzīvelīgi, ātri apveļas. Galvenais – dzīvnieki atbilstoši jāēdina, tad arī rezultāts neizpaliks. Es papildbarībā dodu miežus ar rapšiem, un rezultāts ir labs. Vasarā jēri iet ganībās. Mums ir gan sētie zālāji, gan dabiskie, kurus pamazām pārsējam – sētie zālāji tomēr ir daudz labāki. Saimniecībā ir ap 15 ha zemes, kaut ko arī nomājam, tādējādi ganībām pietiek, bet barību ziemai pērkam.
Iegādāties visu nepieciešamo tehniku barības sagatavošanai ir dārgs prieks, tomēr ar laiku izdarīsim arī to. Pagaidām mums ir palaimējies, jo tuvējais zemnieks sagatavo ļoti kvalitatīvu barību ziemai. Tomēr ziemā iegādāties skābbarību ir ļoti grūti, turklāt tā bieži vien ir aizlaista stiebros, pārkoksnējusies un tādēļ stipri vien nevērtīgāka.
Pašlaik ganāmpulkā mums ir 38 tīršķirnes Sufolkas dzīvnieki. Īpaši palielināt ganāmpulku negrasos, drīzāk piestrādāšu pie tā izkopšanas. Ar ganāmpulka pārraudzi esam arī mērījušas Sufolkas tīršķirnes un to krustojumu (ar Merino šķirni) muskuļaci. Secinājums – merino ir garāki kauli, bet muskuļu ir mazāk, sufolkiem ir vairāk gaļas virsū. Tomēr krustošanā heterozes efekts ir ļoti labs, tāpēc pirmā krustojuma jēriem muskuļacs faktiski ir tikpat liela kā tīršķirnes dzīvniekiem.”
Ostfrīzijas piena aitas
“2018. gada rudenī saimniecībā no Holandes ievedām 10 tīršķirnes Ostfrīzijas jaunaitas un divus teķus. Šie dzīvnieki man likās perspektīvi, turklāt visiem ģimenē garšo biezais, treknais aitas piens. Pašlaik gaidu, kad aitas būs atnesušās un varēšu sākt slaukt. Kad būs piens, mēģināšu to dažādi pārstrādāt. Domāju, pieprasījums būs, jo aitas piens nav alerģisks, to var lietot cilvēki, kam ir govs piena nepanesība. Turklāt aitas pienam nav kazas piena piegarša, kas daudziem neiet pie sirds,” stāsta Elizabete.
Ostfrīzijas piena aitas (Ostfriesisches Milchschaf) cēlušās no Vācijas mājas aitām Ziemeļvācijas apgabalā Frīslandē un Holandē. Tā ir piena aitu šķirne, kas tiek turēta galvenokārt piena produkcijas iegūšanai, bet tiek izmantota arī, lai kāpinātu piena produktivitāti citu šķirņu aitām. Šķirne tiek vērtēta kā izcila aitas piena produkcijai un ir analoga Holšteinas govij.
Ostfrīzijas aitas ir salīdzinoši lielas – ķermenis ir masīvs, ar garām, tievām kājām, ko nesedz vilna. Arī galva nav klāta ar vilnu, ausis šauras, stāvas. Šķirnei raksturīga balta vilnas krāsa, tomēr ir arī tumši brūnas, melnas aitas un šo krāsu krustojumi. Nagi aitām ir gaiši. Pati raksturīgākā ārējā pazīme ir tā sauktās žurku astes jeb astes bez vilnas, parasti garumā līdz lecamajai locītavai.
Šķirne labi pielāgojas dažādiem klimatiem, izņemot ļoti karstu. Ostfrīzijas aitai parasti dzimst divi un vairāk jēri. Tā ir mierīga raksturā un labi pielāgojas arī automātiskajām slaukšanas iekārtām, tomēr slikti panes ekstensīvo menedžmentu sistēmu. No šīs šķirnes aitām 200–300 dienu laktācijas periodā var iegūt 300–600 litru piena. Piena aitām jēri tradicionāli tiek noņemti dažas dienas pēc dzimšanas, turpinot to barošanu ar mākslīgo pienu jeb barošanas sistēmu.
“Piena aitām laktācija ir 200–300 dienas. Interesanti, ka arī Sufolkas šķirnes aitām ir daudz piena, tikai laktācijas laiks ir īsāks. Sufolkus esmu mēģinājusi slaukt, piens ir pat treknāks nekā Ostfrīzijas aitai.
Par mātes īpašībām ostfrīzietēm vēl nevaru spriest, jo visas tīršķirnes aitas vēl ir grūsnas. Atnesušās ir dažas krustojumu aitas, tās pašlaik dod divus litrus piena dienā. Sagaidāms, ka laktācija vēl kāps un būs līdz pat trim litriem dienā.
Šķiet, ka Ostfrīzijas aitas labi pielāgojušās arī Latvijas apstākļiem. Tagad ziemā tām uzauguši spalvaināki vaigi un izskatās, ka tās jūtas labi, arī dzīvojot ārā. Tādējādi arī kāju problēmu ir mazāk, jo mēsli neapķeras ap nagiem un tie neizsūt, kā tas mēdz notikt, ja ilgstoši dzīvo kūtī. Jēriem gan ir labāk, ja viņi dzīvo iekšā. Kažociņš tomēr plānāks, turklāt ārā mātes daudz staigā, tāpēc arī jēriem jāstaigā līdzi, lieki tērējot enerģiju,” turpina saimniece.
Aitu turēšana Ozolos –netradicionāla
Ozolu saimniecībā aitas tiek turētas samērā netradicionāli – cauru gadu ārā, lai gan šādi piemēri ir gan citur Latvijā, gan arī Igaunijā. Vienīgais brīdis, kad aita tiek ievesta zem jumta, ir atnešanās. Elizabete rāda saimniecības ēkā izveidoto aitu dzemdību zāli. Tur viņa atved aitas, kurām dzemdību termiņš tepat ap stūri, lai tās atnestos zem jumta un dzemdību process būtu vieglāk kontrolējams. Stūrī ar visredzošu aci atrodas kamera – palīgs, kas ļauj dzemdību procesu vērot un kontrolēt no siltas istabas.
Pēc atnešanās aita ar jēriņiem tiek pārvietota uz bērnudārzu – ar tentu apvilktā apaļās siltumnīcas tipa angārā, ko uzmeistarojuši vietējie meistari. Šeit atrodas spēkbarības siles jēriem, visiem dzīvniekiem brīvi pieejama melases sile un apsildāmās lampas jēriem. Šajā nojumē jēri kopā ar mammām dzīvo 2,5–3 mēnešus, pēc tam mammas pārvieto uz aplokiem ārā, bet jēri turpina baroties zem jumta līdz pat ganību sezonai.
Pārējās grupas – grūsnās aitas, jaunaitas un teķi – katrs savā aplokā ziemo uz lauka. Kopā ar grūsnajām aitām arī divi Pireneju kalnu sargsuņi. Sargsuņus nācies iegādāties, jo tuvējā mežā dzīvo lūšu ģimene un vilki, kas apdraudējuši ganāmpulku. Reiz Elizabete dzirdējusi, kā tumsā lūsis ieskrējis elektriskajā ganā. Meža kaķa brēciens bijis ievērības cienīgs. Citu reizi vietējie mednieki tuvējā mežā satikušies ar klejojošiem savvaļas suņiem jau vairākās paaudzēs.
Vēl Bendiku ģimene audzē krietnu bariņu vistu, pa pagalmu dauzās divi iespaidīgi ģimenes draugi – suņu meitenes. Elizabete stāsta, ka vasarā cenšas piepildīt lielās saldētavas ar dažādiem dārza un meža labumiem, jo, atrodoties tik tālu no pilsētas, tā varot drošāk un mierīgāk dzīvot. Ceļš līdz veikalam un skolai (meitas mācās Valmierā) var būt arī neizbraucams, jo aizputināts. Reizi pavasarī, zemei atlaižoties, esot diena, kad oficiāli visi paliek mājās, jo zeme rūgst un ar mašīnu uz garā, vientuļā lauku ceļa labāk nerādīties. Tomēr šie argumenti ir nieks salīdzinājumā ar iespēju dzīvot laukos, pašam būt savas dzīves noteicējam un gūt prieku par sava darba augļiem – brangajiem Sufolkas dzīvniekiem – un mērķtiecīgajām nākotnes iecerēm aitu piena pārstrādē.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops februāra numurā
