Vilnas nodošana – nulles bizness. Aitas vilnas spožums un posts 3
Līdz ar aitkopības uzplaukumu Latvijā aizvadīto 10–20 gadu laikā aktualizējusies problēma, kuru pat īsti negribas saukt par problēmu. Tomēr tā ir un pagaidām mazāka nekļūst. No sendienām līdz pat 20. gadsimta sākumposmam Latvijā ikvienam bija skaidrs, ka aita kūtiņā nozīmē siltas zeķes un cimdus, ko dot tautiešam un mājiniekiem. Arī kūpošs grāpis ar jēra gaļu kāpostos bija lieliska lieta, tomēr intensitāte, ar kādu tautasdziesmās pieminēta aitiņa kā vilnas devēja, nepārprotami liecina, ka vajadzība pēc vilnas bija primāra.
Kara gadi un okupācija darīja savu – šajā laikā aitu skaits Latvijā bija samazinājies līdz kritiskam minimumam. Kad 21. gadsimta sākumā aitkopība Latvijā atkal uzplauka, pasaulē daudz kas bija mainījies. Vajadzība pēc vilnas bija mazinājusies tik lielā mērā, ka tagad tā kotējas vien kā aitkopības blakusprodukts, galveno uzmanību pievēršot jēra gaļai, tās kvalitātes un kvantitātes izkopšanai.
Vienkārša aritmētika
Cērpamu dzīvnieku – aitu mātes, teķi un jaunie dzīvnieki no 12 mēnešu vecuma – Latvijā ir nedaudz vairāk kā 113 000 (LDC uz 1.01.2019.). Aitkopji cērp arī jērus, tomēr to vilnas nocirpums ir niecīgs – 1–3 kg, turklāt vilna ir īsa, tāpēc dzijas pagatavošanai īsti neder. Tomēr arī šī vilna skaitās, jo par to ir samaksāts nocērpot, tā aizņem vietu un kaut kur ir jārealizē.
Parasti aitas tiek cirptas reizi gadā, un no vienas aitas vidēji var iegūt 4 kg (3–5 kg) vilnas. Tas nozīmē, ka ik gadu Latvijā izaug ap 452 tonnas vilnas. Pieliekot klāt arī nocirpto jēru vilnu, droši šo ciparu varam noapaļot līdz 460 tonnām.
Vidēji par vienas aitas/jēra nocirpšanu aitkopim jāšķiras no 3–4 eiro, bet vilnas uzpirkšanas izmaksas Latvijā svārstās no 0,30 līdz 0,75 eiro par kilogramu netīras vilnas. Atkarībā no nocirptās vilnas daudzuma un cirpēja takses cirpšanas izmaksas reti kad izdodas atpelnīt, pat ja vilnu izdodas nodot.
Ko darāt ar vilnu?
Jautājums – ko jūs darāt ar aitas vilnu? – ir viens no populārākajiem, ja sanāk valodas par aitkopības tēmu. Šis ir arī psiholoģiski visgrūtākais jautājums, jo parasti atbildes variē – neko, stāv šķūnītī, siltinu bēniņus vai arī nodevu par smieklīgi zemu cenu. Ir, protams, izņēmumi. Ja aitu nav daudz, daži mēģina mazgāt vilnu paši. Tad nodot var par augstāku cenu, tomēr izmazgāt un izžāvēt vilnu nav gluži tas pats, kas izmazgāt mutautiņu. Slapja vilna ir ļoti smaga, tā jāmazgā vairākas reizes, un pat ļoti siltā laikā vilna žūst vairākas dienas.
Kādi mēģina būt radoši, eksperimentējot ar visdažādākajām vilnas izmantošanas iespējām mājsaimniecībā – lietojot to mulčas vietā, iestrādājot betonā, lai uzlabotu tā cietību, vai bagātinot kompostu. Ir dzirdēts par iespēju nemazgātu vilnu nodot skujkoku jaunaudžu audzētājiem aizsargāšanai pret meža dzīvnieku postījumiem. Tomēr parasti vilnas krājumi ir lielāki vai arī atjaunojas ātrāk, nekā spējam radoši izdomāt tai lietojumu.
Latvijā ir daži vilnas pārstrādes uzņēmumi, kas aitkopju vidū kotējas gluži kā reti, ļoti aizsargājami augi – ne visi pie tiem tiek klāt, un tie, kam tas ir izdevies, var saukt sevi par laimīgiem. Šajos dažos uzņēmumos ir iespēja iemainīt nodoto vilnu pret viņu saražoto produkciju – dziju, kārsumu vai vilnas izstrādājumiem.
Šoreiz ielūkosimies Sunākstes vilnas nama ikdienā, bet par to, ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas, vadot vilnas pārstrādes uzņēmumu, saruna ar Intu Baškevicu, Sunākstes vilnas nama īpašnieku.
– Kāpēc nolēmāt radīt Sunākstes vilnas namu?
Ints Baškevics: – Pirms apmēram piecpadsmit gadiem ar sievu nopirkām lauku māju Sunākstē. Tajā laikā aitkopības nozarē bija vērojams uzplaukums, un tas lika cerēt, ka veidosies lieli ganāmpulki, līdz ar to arī stabili eksporta tirgi, un ka no šīs lietas varētu arī sanākt bizness. Tomēr uzreiz savas nodarbošanās Rīgā nebijām gatavi pamest, lai 100% pievērstos aitkopībai. Tajā laikā LAD atbalstīja projektus lauksaimniecības produktu pārstrādei, un mēs kopīgi ar meitu uzrakstījām projektu par aitas vilnas pārstrādes uzņēmuma izveidi. Projektu atbalstīja. Sunākstes pašvaldība nāca pretī un iznomāja telpas. 2011. gadā nodibināju uzņēmumu, bet šo gadu laikā daudz kas ir mainījies gan manā prātā, gan ģimenes dzīvē, gan arī aitkopības nozarē, tāpēc esmu nonācis pie slēdziena, ka aitas Sunākstē tomēr neturēšu.
– Vilnas pārstrādes uzņēmums darbojas jau astoto gadu. Kā vērtējat uzņēmuma darbību?
– Man ir radusies pārliecība, ka šādam vilnas pārstrādes uzņēmumam vajadzētu piederēt pašiem aitkopjiem, iespējams, kooperatīva veidā. Šādas pārdomas man ir radušās tāpēc, ka visus šos gadus uzņēmumu esmu vadījis diezgan patriotiskā garā – esmu iepircis vilnu no Latvijas aitkopjiem, savā ziņā izmēģinot uz savas ādas, kā tas ir – pārstrādāt Latvijas vilnu. Man ir pastāvīgie klienti, un es nemitīgi saņemu zvanus no dažādām aitu saimniecībām ar lūgumu nodot vai pārstrādāt aitas vilnu. Nedod dievs, ja kaut kur parādās kāda publikācija, ka es uzpērku aitas vilnu, tad mani gāž apkārt, telefons ir karsts. Mana sāpe ir tā, ka es nevaru šo vilnu iepirkt no visiem, pat ne no puses.
Pārstrādāt vēl kaut kā varētu, palielinot iekārtu noslodzi un organizējot vairāku maiņu darbu strādniekiem, bet ar noieta tirgu ir švakāk – es nevaru ar savu saražoto produkciju konkurēt ar citiem tirgiem, to pārdodot par puslīdz pieņemamu cenu.
Tāpēc uzņēmums pašlaik strādā nepilnu slodzi, jo man nav laika šim uzņēmumam veltīt visu savu enerģiju – kā jau minēju, esmu nodarbināts arī ar citu biznesu, kam nereti ir finansiāli jānāk palīgā vilnas pārstrādes uzņēmumam. Uzņēmums gan strādā un ar visu tiek galā samērā labi, tomēr man ir sajūta, ka, nonākot patiesi ieinteresētās rokās, tam varētu klāties vēl labāk. Esmu arī sapratis, ka, pārstrādājot tikai aitas vilnu, neko diži nopelnīt nevar. Citādi ir ar alpaku, kamieļu, trušu, angoras, suņu un tamlīdzīgu dzīvnieku vilnas pārstrādi. Šai vilnai tirgū ir ļoti augsta cena, tāpēc arī man kļūst interesanti un izdevīgi to pārstrādāt.
– Kādi ir Sunākstes vilnas nama noieta tirgi?
– Tirgi ir Latvija, Igaunija, mazliet Lietuva, kā arī Ungārija. Ungārija pērk dziju, kas pēc mūsu pasūtījuma top Limbažos. Ir bijuši darījumi ar Spāniju, ASV, bet tie ir nelieli un neregulāri. Puslīdz nopietns klients tagad ir jau nosauktajā Ungārijā – Budapeštā – un arī igaunis, kuram ir veikalu ķēde visā Baltijā, viņš pērk no manis kārsumu, kas nonāk veikalos sapakots nelielos iepakojumos rokdarbniekiem.
– Kādus vilnas pārstrādes procesus veicat uzņēmumā?
– Vilnas pārstrādes process uzņēmumā nodrošina trīs ceturtdaļu pārstrādes ciklu. Mēs apstājamies pie kārsuma un jēldzijas. Kad rakstījām projektu, vilnas vērpšanas iekārtu komplektam nepietika līdzekļu – vajadzētu papildus apmēram 30 000–40 000 eiro. Man ir arī vēl filcējamais galds, uz kā top filcēti izstrādājumi.
Protams, vērpšanas līnija man ļoti noderētu, īpaši apstrādājot suņu, alpaku u. c. vilnu. No otras puses – pirms pāris gadiem Sunākstes vilnas nams tirgoja diezgan daudz dziju, ko pasūtīju Limbažu tīnē no sava izejmateriāla. Diemžēl pierādījās, ka lielāko apgrozījumu varu iegūt, pērkot un pārdodot dziju. Jā, es daļēji esmu iesaistīts ražošanā – pēc mana pasūtījuma uztaisa dziju, es to nopērku un tad pārdodu tālāk. Taču šis dzijas pirkšanas–pārdošanas apgrozījums ir lielāks nekā ieguvums, pārstrādājot vilnu dzijā/kārsumā no nulles. Tomēr, strādājot tikai pēc izdevīguma principa, tiktu apdalīti Latvijas aitkopji.
Protams, man būtu izdevīgāk nopirkt 400 kg ideāli tīras, balinātas, iespējams, pat ar sērskābi tīrītas angoras vai pusangoras vilnas ķīpas no Vācijas. Tur es varu dabūt tādu cenu, kas ir salīdzināma ar to, kāda man rodas, nopērkot Latvijas aitas vilnu no aitkopja, apmaksājot visus nodokļus, algojot darbiniekus un izejot cauri visiem vilnas apstrādes procesiem. Turklāt šis iepirktais izstrādājums, iespējams, pat būtu kvalitatīvāks.
Saliekot šos ciparus kopā un ņemot vērā jau iepriekš teikto, ka faktiski iepērku vilnu tikai no Latvijas zemniekiem, sanāk, ka es nodarbojos ar patriotisku labdarību.
Sunākstes vilnas nama kārsums tiek likts arī vilnas segās – tie, kuri ir sākuši gulēt ar vilnas segām, nekad nepāries atpakaļ pie sintētiskajām! Tomēr es kā viens mazs ražotājs nevaru aiznest šo ziņu pa visu Latviju vai Baltiju, un es arī nevaru saražot tik daudz, lai spētu cīnīties ar cenu un tikt veikalu tīklos.
– Pastāstiet, kāds ir vilnas apstrādes process.
– Pirmapstrādes process ir visnetīrākais un laikietilpīgākais no visiem vilnas apstrādes posmiem. Tajā ir visvairāk roku darba, jo vilnu vajag sanest, izņemt no maisiem, izkratīt no tās gružus, mazgāt, tad atkal kratīt gružus, iespējams, pārmazgāt. Ja vilnu paredzēts krāsot, šis ir brīdis, kad tā tiek nokrāsota.
Tad vilnu klājam sietos žāvēties, pēc tam atkal to kratām, lai izkristu pēdējie gruži. Turklāt tas nereti ir arī fiziski smags darbs – celt, nest, slapja vilna ir ļoti smaga. Tas nozīmē, ka cilvēkam, kurš to dara, gribētos arī puslīdz pieklājīgi samaksāt.
Mazgāšanai ir nepieciešams tonnām ūdens – karsta ūdens, kas ir jāsilda. Paldies dievam, ka mūsu ražošanas telpās ir no veciem laikiem saglabājies milzīgs ar malku kurināms ūdens katls, jo par modernāku, ar gāzi vai elektrību apsildāmu vienkārši nebūtu iespējams samaksāt.
Tad vilna tiek likta uz plucināmās iekārtas, kur to, laižot caur ruļļiem ar smalkām adatiņām, saplucina. Pēc tam vilna tiek likta uz kāršamās iekārtas, kur top vai nu kārsums, vai jēldzija.
Pašlaik iekārtas aizņem 150–200 m2 lielu telpu.
Lai iegūtu 50 kg tīras vilnas, jāsāk process ar 75–80 kg netīras vilnas, un tas paņem apmēram divas tonnas karsta ūdens. Vienā reizē vilnas mazgājamā mašīna spēj izmazgāt apmēram 7,5 kg, un, tā kā cikls ir viena stunda, dienā iespējams mazgāt kādas 6–7 reizes. Tādējādi var nojaust, cik jaudīgām būtu jābūt kanalizācijas iekārtām, ūdens padevei un energoresursam, lai šo procesu varētu nodrošināt.
Attēlā – Vilnas kāršamā iekārta kārsuma un jēldzijas gatavošanai. Arī šajā – pēdējā – apstrādes procesā īsākās vilnas šķiedras ar gružiem turpina atdalīties, tāpēc nodotais vilnas daudzums pēc pārstrādes samazinās par 30–40%.
Vienu brīdi likās, ka Sunākstes attīrīšanas iekārtas šādu slodzi nevarēs panest, šā iemesla dēļ pat pārtraucām vilnas mazgāšanu, jo mēs saražojām daudz notekūdeņu dienā. Tomēr laimīgā kārtā izskatās, ka Sunākstes pašvaldībai izdosies notekūdeņu attīrīšanu uzlabot tā, lai varam turpināt darbu. Liels paldies jāsaka arī pašvaldībai, kas palīdz savu iespēju robežās saglabāt uzņēmumu un darba vietas.
Attēlā – Iespējams, vissvarīgākā iekārta visā pārstrādes procesā – vilnas purinātājs. Šai ierīcei griežoties, vilna tiek izpurināta no gružiem gan pirms, gan pēc mazgāšanas, gan arī starp turpmākajiem apstrādes procesiem – pēc žāvēšanas
un plucināšanas. Jo tīrākam galarezultātam jābūt, jo vairāk reižu vilna atgriežas
purinātājā.
– Nav noslēpums, ka vilnas kvalitāte mēdz ļoti atšķirties. Kādai jāizskatās vilnai, kuru jums būtu prieks ņemt pretī un pārstrādāt?
– Protams, vilnai ir jābūt iespējami tīrai, bez siena, salmiem, mēsliem. Der gandrīz jebkāda vilna, izņemot pavisam netīro pie pakaļkājām, kur visbiežāk ir arī stipri daudz mēslu piejaukumu.
Un te nu gan ir viens lūgums – vilnā nedrīkst būt dadžu! Tos un arī vēl kāda auga, kuram īsti pat nezinu nosaukumu, sēklas vienkārši nav iespējams dabūt ārā neatkarīgi no iekārtu daudzuma, caur kurām vilna tiek laista. Vienīgais veids ir šīs sēklas lasīt ārā ar rokām.
Tad nu iedomājieties, ja man tiek atvesta pustonna vilnas, pilna ar šīm mazajām sēkliņām! Darbs kļūst uz pusi lēnāks, un visdrīzāk no šā cilvēka otrreiz vilnu negribēšu pieņemt. Un vēl var redzēt, vai aitu aploki un sētas ir gatavotas no neēvelētiem dēļiem – tad vismaz pirmajā gadā vilnā ir vesels lērums skaidu un šķēpeļu.
Attēlā – Sunākstes vilnas namā droši var nodot pārstrādei arī smalkvilnas dzīvnieku vilnu – truša, alpakas, suņa u. c.
– Par kādu cenu jūs iepērkat vilnu?
– Esmu braukājis pa saimniecībām, piedalījies cirpšanā un saprotu, ka aitas uzturēšana izmaksā zināmu naudas summu. Kaut vai cirpšana vien. Pirmajā gadā pēc uzņēmuma nodibināšanas vilnu uzpirku par 50 santīmiem – Latvijā tad vēl bija lati. Pa šiem astoņiem gadiem zemāk par šo summu neesmu gājis faktiski nekad. Pašlaik vilnu iepērkam par 0,70 eiro + PVN, ja mums ir jābrauc vilnai pakaļ, un par 0,75 + PVN, ja vilna tiek pievesta mums klāt, tā kaut nedaudz kompensējot transporta izmaksas aitkopjiem.
Aitkopim vilnas nodošana ir nulles bizness. Ja es gribētu, varētu Latvijā uzpirkt vilnu par 30 centiem, bet tad man būtu jāskatās aitkopim acīs un jāprasa, lai viņš man vilnu atdod par pusvelti, bet to man sirdsapziņa neļauj.
Turklāt ir tā, ka no 10 kg maisa 3–4 kg tik un tā izmazgāsies ārā. Tie būs putekļi, zeme, gruži, mēslu piejaukumi, mitrums, lanolīns, īsāk nocirptās frakcijas, un tur neko nevar darīt – tā ir vilnas specifika.
Attēlā- Šādi iepakots filcējamais materiāls gatavs ceļot uz veikaliem.
– Cik darbinieku uzņēmumā strādā?
– Man ir bijuši trīs līdz pieci, bet pašlaik strādā trīs.
– Vai vilnas pārstrādes lielvalstīs vilnas apstrādes process ir atšķirīgs?
– Tas ir lielāks un mehanizētāks. Lielajās tekstilapstrādes rūpnīcās vilnu tonnām gāž iekšā mazgāšanas mašīnās un attīra ar dažādām stiprajām ķīmijām, tostarp sērskābi. Sērskābe vilnu nesabojā, bet pārējās organiskās vielas – mēslus, sviedrus, zāles un salmu daļiņas, putekļus un zemi, lanolīnu – izēd. Tādējādi bez smaga cilvēku darba tiek iegūta mīksta, balta un ideāli tīra vilna milzīgos daudzumos.
Turklāt ironiski, bet pēc vilnas atbrīvošanas no lanolīna tai kāršanas procesā atkal lanolīnu vajag pievienot (tiesa gan, ļoti dozēti un minimāli), lai atjaunotu vilnas īpašības, elastību un atvieglotu pārstrādi. Diemžēl arī man lanolīns aiziet kanalizācijā, un pēc tam tas atkal ir jāpērk par naudu. Ja mēs prastu šo lanolīnu dabūt ārā no vilnas un izmantot, varbūt pašu vilnu vairs nemaz nevajadzētu pārstrādāt…
– Jūs minējāt, ka būtu pareizāk vilnas pārstrādi uzticēt pašiem aitkopjiem. Kas no visa iepriekš minētā mainītos?
– Mainītos attieksme un atdeve. Ja pašiem aitkopjiem piederētu šāds uzņēmums, piemēram, kooperatīvam, kurā būtu apvienojušies puslīdz lieli un stabili aitkopji, viņi paši varētu lemt, par kādu cenu viņi būtu gatavi savam uzņēmumam nodot vilnu.
Tāpat kooperatīvā būtu apvienojies ieinteresētu personu kopums, kuri varētu kopīgi nonākt pie vīzijas – ko tieši mēs vēlamies iegūt no mūsu aitu vilnas, kāds būs mūsu pārstrādes produkts? Un visbeidzot, nonākot līdz realizācijai, ikviens kooperatīva biedrs būtu spiests vai vismaz justu pienākumu gada laikā veicināt šīs saražotās vilnas realizāciju – gan savā saimniecībā, gan novadā vai pa citiem sev pieejamiem kanāliem.
Tas veicinātu vietējās aitas vilnas popularitāti, dotu papildu ienākumus saimniecībai, turklāt kooperatīvs jau ir vienība, kas var nokliegties skaļāk, ja tas nepieciešams, iestājoties par Latvijas vilnas tirdzniecību un tirgiem gan vietējā līmenī, gan arī domājot par eksportu.
– Kādas iekārtas izmantojat?
– Visas iekārtas ir pasūtītas no Kanādas firmas Bellfast Minimill. Priecājos, ka izvēlējos šīs, nevis kādas no Ķīnas. Neko lielāku nevarēju atļauties. Tomēr atkal jau nonāku pie secinājuma, ka šīs un šai firmai līdzīgas iekārtas ir paredzētas ārkārtīgi smalkas un maigas vilnas apstrādei. Protams, iekārta spēj un arī čakli pārstrādā Latvijas aitas vilnu, bet nopelnīt tā spētu vairāk, ja varētu strādāt ar smalkvilnām.
– Kā pašlaik klājas uzņēmumam?
– Uzņēmums diezgan stabili strādā jau astoto gadu. Kādu mēnesi man no pamatbiznesa jāpieliek, citreiz atkal izdodas kādu kapeiku nopelnīt. Visas prasības pret LAD ir izdevies izpildīt, un esmu viens no tiem, kam izdevies veiksmīgi īstenot LAD projektu. Cik tas ir bijis viegli – tas jau ir cits stāsts.
Tomēr esmu sapratis, ka tuvākā vai tālākā nākotnē esmu gatavs šo uzņēmumu pārdot. Un šeit pie vainas nav tikai situācija Latvijā – visā pasaulē vilnas cenas svārstās, un ne vienmēr vilnas cena ir konkurētspējīga.
Taču šķiet, ka šoreiz ar tīru patriotismu vien nepietiks. Man pat ir pieteicies viens interesents – no Igaunijas. Taču ļoti, ļoti gribētu to pārdot latviešiem – lai nepaliek tukša vieta.
