Foto – Aivars Drāznieks

Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aiznes mani uz laimīgo zemi! Kad domāju par to, kādi tik vēji nav dzinuši latviešus pasaules plašumos patvērumu vai laimi meklēt, arvien atceros arī Sprīdīša burvju gredzenu. Un re, esmu ciemos pie jauniem, skaistiem cilvēkiem, kas, svešumā piedzimuši, ir spējuši atrast sevī uzņēmību un gribu atgriezties senču zemē. Un jūtas šeit laimīgi. Tie ir DACE un DAINIS RUŅĢI.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Daces un Daiņa meitām ir skaisti vārdi. Un par katru no tiem ir savs stāsts.

– Mūsu vecākā meita ir Kaiva Solvita, dzimusi Austrālijā. Vārds Kaiva mums patīk, bet Solvita ir radies no tā, ka manai mātei ir Solveiga vārdā, bet Daiņa mātei ir Vita vārdā, un tā mums iznāca Solvita. Otrā ir Meta Milda, dzimusi Kanādā. Meta ir vārds, kas mums patīk, bet Milda ir Daiņa tēva mātes vārds un mana tēva mātes vārds, tātad no abām vecvecmātēm iegūts. Un mazā Zīle Māra ir dzimusi Rīgā. Arī vārds Zīle mums abiem ļoti patīk, turklāt mana māsa ir Ilze, ja pārmaina burtus un pieliek vienu garumzīmi, tad iznāk Zīle. Bet Daiņa māsa ir Māra un arī viņa mātei otrs vārds ir Māra, – skaidro Dace.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

RAKSTA REDAKTORS

Valdība sola būtiskus uzlabojumus valsts valodas nostiprināšanas likumdošanā – top visaptveroša likumu pakotne latviešu valodas lomas stiprināšanai

– Un labi, ka tā, jo mēs nevarējām vienoties ne par vienu puiša vārdu, – smejoties piebilst Dainis.

Dace ir piedzimusi Kanādā, Toronto, psiholoģijas doktores Solveigas un skolotāja Zigurda Miezīša ģimenē. Dainis ir piedzimis Sidnejā, Austrālijā, skolotājas Vitas un fizikas doktora Jura Ruņģa ģimenē. Abi šie uzvārdi trimdas latviešu sabiedrībā ir labi zināmi, jo gan Juris, gan nu jau nelaiķis Zigurds arvien ir nopietni un aizrautīgi uzturējuši latvietību, gan būdami vadošos amatos Pasaules brīvo latviešu apvienībā, gan vadīdami deju kopas, abi apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni. Bet ko jauniem cilvēkiem, kas dzimuši svešumā, nozīmē būt latviešiem?

– Kā daudzi tā laika trimdinieki arī es dzīvoju ar divām identitātēm, latviešu un kanādiešu, – stāsta Dace. – Kad gāju pamatskolā, biju kanādiete, taču mums bija stipra latviešu kopiena, kas veidoja manas jaunības otru daļu.

Tāpēc man angļu valoda ir galvenā, bet latviešu – tā ir mana ģimenes valoda. Katru nedēļu piektdienas vakaros gāju latviešu skoliņā.

– Mana bērnība bija līdzīga – tautas dejas, latvietība, sestdienas skola, – sarunā iesaistās Dainis. – Mans tēvs tāpat kā Daces tēvs bija tautas deju kopas vadītājs, Jurim “Saules josta”, Zigim “Diždancis”. No mazām dienām katru piektdienas vakaru mēģinājums, sestdienās latviešu skola, tad vēl teātra izrādēs piedalījos. Bet pārējā laikā – austrāliešu skola un angļu valoda.

Zinu, ka Daci ar Daini kopā savedusi deja, tomēr vēlos dzirdēt par to ko vairāk.

– “Saules jostai” 1982. gadā bija pasaules turneja. Dzīvojām, kā parasts latviešu ģimenēs. Toronto bijām apmetušies pie Miezīšiem, tad arī pirmo reizi ar Daci satikāmies. Mums ir bilde, kur abi spēlējam šahu.

– Dainim bija 10, man 12 ga
di. Viņš mani apspēlēja, ar to arī pirmajā reizē viss bei
dzās, – piemetina Dace. – Nākamreiz satikāmies pēc astoņiem gadiem atkal Kanādā un tad Dziesmu svētkos Latvijā.

– Pēc Dziesmu svētkiem ar manu draugu Mārtiņu Jakovicu no Austrālijas nolēmām mazliet paceļot pa Eiropu. Dace bija ar mieru mums pievienoties.

– Pēc ceļojuma devāmies atkal katrs uz savām mājām, bet 1992. gadā es aizbraucu uz Austrāliju pusgadu studēt. Šādi man bija iespēja iegūt papildu mākslas kursus un arī satikties ar Daini. Un notika tā, ka “Saules josta” gatavojās 1993. gada turnejai, bet viena dejotāja varēja piedalīties tikai Austrālijas turnejā, taču nevarēja ceļot ārpus valsts, un tā es pievienojos “Saules jostai”. Dejojām ar Daini vienā pārī, viņš varēja mani izdancināt!

– Pēc tūres es ar Daci aizbraucu uz Kanādu, bet man bija 1994. gada sākumā noteikti jābrauc atpakaļ uz Austrāliju, lai turpinātu studijas universitātē. Un tad mēs sapratām, ka vienīgais veids, kā Dace varētu braukt man līdzi, bija iegūt rezidenta statusu, un tas nozīmēja, ka mums ir jāapprecas, – smaidot teic Dainis.

– Un tad mēs sākām rēķināt, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai es varētu iegūt visus nepieciešamos dokumentus un mēs varētu kopā braukt uz Austrāliju kā precēts pāris. Izrādījās, ka tad mums ir jāapprecas astoņu dienu laikā. Un tūdaļ arī paziņojām to maniem vecākiem.

– Viņi jau bija gultā, skatījās beisbola spēli. Zigis teica – ho! Un jautāja – kad. Dace atbildēja – nākamsestdien. Zigis iepauzēja un tad teica – nu labi, – Dainis, kā izrādās, atceras pat sīkas sarunu nianses.

Tālākais esot norisinājies tik ātri, ka satraukumam neatlicis laika. Rotkalis Dzintars Mežulis paguvis uztaisīt laulības gredzenus, ceremonija notikusi Miezīšu vasarnīcā, pāri salaulājis mācītājs Māris Ludviks. Pēc dažām nedēļām sarīkotas lielas viesības Toronto, bet 1994. gada sākumā – Sidnejā.

Bet nu es gribu zināt, kad un kā Dace un Dainis saprata, ka vēlas atgriezties Latvijā. Pavisam. Uz palikšanu.

– Daudzi mūsu paziņas jau 90. gadu sākumā vai vidū bija šurp atbraukuši un palikuši. Mums jau arī vienmēr bija tāda doma – ja jau esam uzauguši latviskā vidē, tad jābrauc uz Latviju, citādi kāda gan bija jēga tam, ka ik nedēļu gājām uz latviešu skolu? – stāsta Dainis. – Kanberā, kur biju dabūjis doktora grādu, mēs nodzīvojām sešus gadus, pēc tam trīs gadus Vankūverā, kur man bija liels projekts. Kad tas beidzās, sākām domāt, ko darīt tālāk. Meklēt citu īstermiņa pozīciju?

Kaivai un Metai bija drīz jāsāk iet skolā. Sapratām – ja tagad neaizbraucam uz Latviju, tas nekad nenotiks. Pirms tam biju runājis Latvijā ar zinātniekiem, visi teica – te nekas nenotiek, zinātniekiem neko nemaksā, nav vērts pat mēģināt, te nav nekādu iespēju un perspektīvu. Tāpēc var teikt, ka 2006. gadā mēs šurp atbraucām uz dullo.

– Mums palaimējās. Solveiga jau bija nopirkusi šo māju. Uzzinājusi par mūsu plāniem, viņa teica – lieliski, jums ir kur dzīvot. Un, kamēr mantas ar konteineru nāca uz Latviju, Dainim izdevās atrast darbu savā specialitātē, – sarunā atkal iesaistās Dace.

Zinu, ka agrāk, kad Daiņa tēvs mēģinājis dēlam skaidrot, ko īsti viņš kā zinātnieks dara, dēls to neesot varējis saprast. Tagad, kad Dainis mēģina Jurim paskaidrot, ar ko īsti viņš kā zinātnieks nodarbojas, tēvs secina, ka viņš no tā neko nevarot saprast. Tāpēc gribu kaut nedaudz vairāk uzzināt par Daiņa darbu. 


– Es strādāju Latvijas mežzinātnes institūta “Silava” ģenētisko resursu centrā, kas atbild par Latvijas ģenētisko resursu saglabāšanu. Mūsu pārziņā ir laukaugu sēklas un vairāku koku sugas, man specifiski priede, ozols un bērzs. Īstenībā tā ir negaidīta un laimīga sakritība – Austrālijā doktora grādu es taisīju par kokvilnas selekciju un ģenētiku, Kanādā strādāju ar egles molekulāro ģenētiku. Un tagad Latvijā man ir laukaugi un priede. Izcili! Mans izpētes lauks ir augu ģenētika. Latvijā šīs nozares speciālistu ir maz.

Esmu dzirdējusi neskaitāmus bēdu stāstus par nogrieztu budžetu, apturētiem projektiem un tik mazām algām, ka zinātnieks nespēj uzturēt ģimeni un ir spiests pārkvalificēties vai doties emigrācijā. Vai Daini šīs problēmas nav skārušas?

– Protams, zinātnei krīzes gados stipri nogrieza finansējumu, taču tagad pamazām tas atkal iet uz augšu. Mums institūtā kopējais budžets atkal tuvojas pirmskrīzes līmenim, turklāt ir Eiropas projekti un fondi, kas piešķir finansējumu. Taču pats svarīgākais – es daru to, kas man patīk, sagādā prieku un es varu ar to uzturēt ģimeni.

Un kā sokas Dacei?

– Man arī uzspīdēja zvaigznīte – pēc ilgiem gadiem, ko pavadīju mājās ar meitām, esmu atkal sākusi strādāt. Sākumā aizstāju skolotāju Rīgas Starptautiskajā skolā, bet kopš pagājušā gada augusta esmu pilna laika darbā. Strādāju ar trīs un četrus gadus veciem bērniem, mācu angļu valodu. Zīlīte divas dienas nedēļā nāk ar mani Starptautiskajā skoliņā, bet trīs dienas nedēļā kopā ar Kaivu un Metu iet latviešu skoliņā “Patnis”. Meitenes darbojas folkloras pulciņā un visas trīs nodarbojas ar karatē, vecākās vasarā brauks uz karatē nometni. Īstenībā mēs esam laimīgi dzīvot Latvijā. Te ir brīnišķīga daba, mums ir skaists stūrītis, kur dzīvojam, mēs priecājamies, ka mums ir jauki kaimiņi un mīļi draugi. Te ir mūsu mājas.