Atis Klimovičs: Kara nogurdinātajā Ukrainā dzirdamas runas par Izraēlas modeli 1
Pusmiljons ukraiņu veterānu, no kuriem liela daļa pieredzējusi kara apstākļiem raksturīgo skarbo vidi, tad vēl 60 tūkstoši ar iegūto dažāda smaguma invaliditāti, nemaz nerunājot par vairāk nekā trim tūkstošiem kritušo, – tāda ir sausā Ukrainas kara statistika.
Taču aiz katra atsevišķā kārtas numura atrodams individuāls cilvēks ar savu stāstu.
Veterāni, kas atgriezušies miera dzīvē, uz jautājumiem par vienu otru karabiedru īsi atbild – viņi izvēlējušies aiziet no dzīves.
Pat ne pašās karstākajās zonās pabijušie vīri stāsta, ka vēl ilgi, no rīta pamostoties, nav spējuši saprast, kur palicis viņu ierocis un kādēļ līdzās nav karabiedru. Valsts nespēj nodrošināt pat ar labiem un pareiziem likumiem noteikto atbalstu veterāniem. Tostarp tiesībām uz bezmaksas izglītības iegūšanu, pieņemšanu darbā, palīdzību biznesa uzsākšanai.
Kara veterāni, daudzi žurnālisti un brīvprātīgie ironiski izsakās par sabiedrības daļu, kas visvairāk runā par nogurumu no kara, lai gan pati to nav pieredzējusi ne vismazākajā mērā. Tas objektīvi apliecina sabiedrības nogurumu, kam gluži saprotamā kārtā vairāk pakļauti cilvēki ar vienkāršākām vēlmēm.
Taču nogurums ir atstājis iespaidu uz visiem, arī patriotiski noskaņotajiem – vienkārši mieru vēlas visi normāli cilvēki.
Liela daļa šo cilvēku, izgājuši Maidana revolūciju 2013.–2014. gadu mijā, bijuši ierakumos Donbasā vienu vai divus termiņus, apgalvo, ka apzinās nesto upuru cenu. Tā bijusi izvēle brīvi lemt savu ceļu nākotnē, un šī grūtībās ar asinīm nosargātā brīvība pilnā mērā atsver zaudētos līdzekļus, sekmīgo biznesu un dažādus materiālos labumus. 2014., 2015. gadā dzīvots katra mirkļa gatavībā, pa rokai turēta mugursoma ar pašu nepieciešamāko, kas, karam ejot plašumā, būtu vajadzīgs.
Veterāni runā par to, ka piecu kara gadu laikā armija ievērojami progresējusi. Daudzi pagājušā gada nogalē izgājuši atkārtotu apmācību, un tas, visticamāk, vairojis viņu apziņu par spējām aizsargāt valsti atkārtota liela Krievijas iebrukuma gadījumā.
Aizvien vairāk patriotiski noskaņotu ukraiņu runā par to, ka valstij nepieciešams sev piemērot Izraēlas modeli, kas paredz visu pilsoņu iesaisti aizsardzībā.
Tādos uzskatos tagad ir pat tie, kas pirms Krievijas agresijas sevi uzskatījuši par pārliecinātiem pacifistiem. Gluži vienkārši situācijā, kad mājā ielauzies bruņots agresors un laupītājs, ar miermīlīguma demonstrēšanu iespējams panākt vien pilnīgu nonākšanu nebrīvē. Ko tas nozīmē – labi redzams Krimā, kur vai katru dienu pazūd kāds iedzimtais Krimas tatārs.
Tomēr ne visi Izraēlas piemēru atzinuši par vēlamāko. Nav skaidrības arī par pašu jauno prezidentu Volodimiru Zelenski, kuru ukraiņu žurnālisti sauc par melno gulbi. Ko viņš reāli darīšot arī galvenajos jautājumos – attiecībās ar agresoru Kremli –, nav zināms. Šķiet, viņa komanda šobrīd testē sabiedrību – sākumā kaut ko paziņo un tad sagaida reakciju. Tā bijis arī ar Zelenska administrācijas vadītāja teikto, ka par attiecībām ar Krieviju tikšot lemts referendumā. Kad šis paziņojums sacēlis brangu vētru, norādīts, ka runa bijusi vienīgi par sabiedrības aptauju.
Pats jaunais prezidents kādā no runām pozitīvi izteicies par Izraēlas aizsardzības modeli un spējām, taču no tā ir pāragri izdarīt nopietnus secinājumus.
Viens gan ir skaidrs – par jauno Ukrainas armijas štāba priekšnieku Zelenskis iecēlis pieredzējušu un drosmīgu ģenerāli, kas kopā ar karavīriem gājis ārā no Ilovaiskas katla 2014. gadā.
