Aktieris Rafalsons piedzīvo naidīgus uzbrukumus 0
Pāvests Inokents IV 1254. gadā izdeva bullu, kurā noteica, ka tie, kas grib apsūdzēt savus kaimiņus, tuviniekus vai paziņas ķecerībā, burvestībās vai kādā citā reliģiskā noziegumā, to drīkst darīt anonīmi. Baznīcās tika ierīkotas īpašas lādes, kurā informanti varēja iemest zīmītes, paši paliekot nezināmi, – un inkvizīcijas tiesa uzņēma apgriezienus, laikā līdz 17. gadsimta beigām sadedzinot daudzus desmitus tūkstošus cilvēku visā Eiropā.
Ja cilvēku apvaino anonīmi, viņš nevar paskatīties acīs savam apvainotājam un nespēj aizstāvēties. Taisnojoties par anonīma ziņu pienesēja apvainojumiem, jebkurš jūtas kā slīkdams dūksnājā – smirdīgā, ķepīgā, amorfā vielā, kurā nav ne pie kā pietverties, ne kur atsperties, ne arī, brīnumainā kārtā dzīvam ārā tikušam, efektīva veida, kā no iesūkušās smakas atbrīvoties.
21. gadsimtā katoļu baznīcas inkvizīcija cilvēkus par ķecerību vairs nededzina, toties anonīmo apvainojumu un apmelojumu laikmets, šķiet, tikai īsti sākas. Nupat par to pārliecinājies M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Jakovs Rafalsons. No viņa intervijas žurnālam “Sestdiena” izrauts un krievu ziņu aģentūrās, kā arī portālos ievietots viens teikums, turklāt sagrozīts. Tas ir Rafalsona teiktais: “Bet, kamēr Krievija nenožēlos zināmos pagātnes grēkus, tāpat kā to izdarīja vācieši, kamēr Krievija, nevis tauta, bet augšā esošo varasvīru līmenī neatzīs, ka rīkojusies noziedzīgi, kamēr galvenais līķis guļ mauzolejā, tikmēr šī zeme diemžēl būs nolādēta – man tā šķiet.” Atmesti vārdi par to, ka nožēla nepieciešama valsts vadības, nevis tautas līmenī. Daudzie simti nikno komentāru liek priecāties, ka nedzīvojam ne laikmetā, kad anonīma ziņotāja apsūdzības dēļ viegli varēja nonākt uz moku rata vai sārtā, ne tajā salīdzinoši nesenajā laikā, kad līdzīgi apvainojumi mēdza aizvest uz Tālajiem Ziemeļiem.
Naids, kas strāvo no anonīmajiem komentāriem internetā, šķiet gluži necilvēcisks. Atļaušos teikt – ja kaut desmito daļu no tajos sarakstītā par ebrejiem publicētu latviešu portālos (jo tieši Rafalsona tautība izvēlēta par vienu no galvenajiem uzbrukuma iemesliem), neizbēgami tiktu sacelts starptautisks skandāls par antisemītismu un nacionālā naida kurināšanu.
Savukārt patiešām inteliģentais aktieris ticis ne tikai apmelots un pazemots portālos, bet turklāt vēl juties spiests taisnoties krievu presē par sev pierakstītajiem izteicieniem. Un gluži pareizi Jakovs Rafalsons saka laikrakstā “Vesti segodņa”: ir ļoti apšaubāms, vai anonīmo komentāru autori, kas sevi uzskata par krievu patriotiem, pārzina krievu kultūru tik labi kā viņš.
Protams, ne baznīcu lādes, nedz arī interneta portāli nav pilnīgi anonīmi, taču pat apziņa, ka nesodāmība ir tikai šķietama, acīmredzot nekalpo par gana stipru aizsargu pret dziļiem kompleksiem un aklu naidu. Iespējams, pienācis laiks izstrādāt vienotu interneta ētikas kodeksu, kurā tiktu skaidri ierakstīts, ka ikvienam, kas vēlas komentēt jebkuru rakstu, nepieciešams tajā vismaz ieiet ar kāda sociālā tīkla starpniecību. Jo laikam jau ir zināma daļa cilvēces, kas cilvēcīgumu spēj saglabāt tikai aiz bailēm no soda.
