Amerikāņu opera Cēsu Mākslas festivālā 0
Pēc iepriekš izskanējušās Georgija Osokina soloprogrammas sestdienas, 6. augusta, vakarā Cēsu Mākslas festivālā klausītājus sagaidīja otrs muzikāli spilgts un uzrunājošs notikums – Džordža Gēršvina operas “Porgijs un Besa” koncertuzvedums Cēsu pils parka estrādē, līdz ar to noslēdzot festivāla mūzikas sadaļu.
agad, kad šīs operas numuri iekļuvuši Gēršvina atpazīstamāko tēmu vidū, šķiet dīvaini, ka tā nav bijis vienmēr – “Porgija un Besas” pirmuzvedumu 1935. gadā gan māksliniecisku, gan ideoloģisku aizspriedumu dēļ uzņēma vēsi, un darba vēlāko triumfālo popularitāti komponists diemžēl nepiedzīvoja – Gēršvinam, kas nekad nevarēja lepoties ar stipru veselību, vēl bija atlikuši tikai divi dzīves gadi. Tikpat dīvaini, ka Latvijā “Porgijs un Besa” nav iestudēta gadu desmitiem, lai gan Rīgas Estrādes orķestris pirmo koncertuzvedumu īstenoja jau 60. gados, apsteidzot gan Maskavas, gan Ļeņingradas mūziķus. 1973. gadā sekoja līdz šim vienīgais inscenējums uz operas skatuves, bet tagad Cēsīs Gēršvina partitūra iedzīvināta komponista iecerētajā oriģinālveidolā ar melnādainiem solistiem četrās galvenajās lomās (Porgijs – Lesters Linčs, Besa – Latonija Mūra, Krauns – Rodnijs Klārks, Sportinlaifs – Džermeins Smits). Līdz ar to šoreiz pēc ilga laika klausītāji varēja pārliecināties ne tikai par vispārzināmo operas āriju melodisko skaistumu, bet arī par visa izvērstā darba mākslinieciskās dramaturģijas intensitāti.
Protams, Cēsu pils estrādi nekādi nevar salīdzināt ar opernamu (lai gan apskaņošanai nebija ne vainas), taču Andra Pogas vadībā Latvijas Nacionālais orķestris darīja ļoti daudz, lai publika gūtu daudzmaz adekvātu priekšstatu par Gēršvina mūzikas kvalitātēm. Stīgu instrumentu tembri skanēja silti un izkopti, savā vietā bija koka pūšaminstrumentu kolorītās virāžas, un arī ritma grupa apvienojumā ar metāla pūšaminstrumentiem kopumā vēstīja par priekšnesuma precizitāti un tīrību. Visas dramaturģiskās attīstības arkas diriģents veidoja droši un pārdomāti, atskaņojumā netrūka arī mūzikai atbilstošas stila izjūtas, un orķestra mākslinieku sniegums bija gana stabils, lai uz to savas uzstāšanās gaitā varētu paļauties gan koris, gan solisti. Novērtējot jauniešu kora “Kamēr…” ieguldīto darbu, tomēr šķita, ka viņu dziedājums neizskanēja tik spilgti, kā iestudējuma veidotāji to bija iecerējuši – par papildu grūtībām neizbēgami kļuva nelabvēlīgi akustiskie apstākļi, atrašanās vieta atstatus no orķestra un diriģenta un nepieciešamība veikt būtiskus aktieriskus pienākumus. Tādēļ arī kora “Kamēr…” priekšnesumā spožas un mirdzošas krāsas dažbrīd nomainīja blāvāki toņi, kas gan neaizēnoja priekšstatu par dziedātāju brīvo iejušanos gan diriģenta īstenotajā muzikālajā koncepcijā, gan režisora pārraudzītajā Ketfišrovas nabadzīgo iedzīvotāju virknē.
Pats svarīgākais tomēr – uz Latviju ataicinātie amerikāņu viesmākslinieki nelika vilties. Sevišķi uzrunāja operas titulvaronis – Porgija loma Lestera Linča īstenojumā visas izrādes gaitā saistīja ar tembrālu izteiksmīgumu, vokālu stabilitāti, bagātīgu emocionālo izjūtu spektru. Līdzās atšķirīgas nianses un noskaņas ienesa baritona Rodnija Klārka uzstāšanās, tieši tāpat apliecinot spēju radīt muzikāli viengabalainu operas varoņa tēlu. Savukārt Džermeins Smits uzreiz pievērsa uzmanību ar grotesku raksturlomu, kuras pilnvērtīgā iedzīvinājumā, protams, nepieciešama arī vokālā meistarība, un tās solistam netrūka. Un, bez šaubām, operas izrāde nebūtu iedomājama bez Latonijas Mūras košā un valdzinošā soprāna tembra, kurš atbilstoši mūzikas rakstura maiņām plastiski izgaismojās gan lirisku, gan dramatisku pārdzīvojumu brīžos. Turpat jāpiemin, ka arī vairāku latviešu interpretu veikums neapšaubāmi raksturojams kā spilgts un noslīpēts. Gan Rihards Mačanovskis, gan Ilona Bagele savu operas lomu sarakstam tagad var pievienot jaunas radošas veiksmes, bet Margaritas Vilsones dziedājums (tieši viņai atvēlēta slavenā Klāras šūpuļdziesma “Summertime”) priecēja tikpat lielā mērā kā pirmā iepazīšanās ar solistes balsi Johana Štrausa operetes “Sikspārnis” uzvedumā. Atbilstoši savām vokālajām iespējām uzstājās Sonora Vaice, bet pārējās lomas bija vēl epizodiskākas.
Visbeidzot, “Porgija un Besas” koncertuzveduma uztverei nepārprotami nāca par labu režisora Viestura Kairiša spēja pat tik ierobežotos apstākļos panākt iespaidu par operas sižeta skatuvisko virzību, aktualizētajai tematikai un tēlu lokam atgādinot par seno, bet atmiņā joprojām palikušo “Trīsgrašu operas” iestudējumu Vāgnera zālē. Sadarbībā ar kori un solistiem režisors pauda vairākas psiholoģiski trāpīgas atklāsmes un nelaida garām izdevību arī parādīt operas libretā iekodēto ironiju un humora izjūtu. Tas viss akcentēja Gēršvina mūzikas vēstījuma emocionālo dziļumu un daudzslāņainās dimensijas. Lai arī operas partitūra tika nedaudz īsināta, uzvedums vienalga izvērtās vairāku stundu garumā, tomēr daudzskaitlīgā publika, neskatoties pat uz pirmajā cēlienā uznākušo lietu, to noklausījās uzmanīgi, labi zinot, ka pēc tam vairumam no viņiem (un arī pašiem mūziķiem) vēl gaidāms atpakaļceļš uz Rīgu, tur atgriežoties pustrijos naktī. Līdz ar to secinājums būtu tikai viens – daudzus vēl jo vairāk priecētu Gēršvina meistardarba atgriešanās uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, jo “Porgija un Besas” uzvedums pavisam noteikti pelnījis pienācīgu skatuvisko ietērpu ar režisora ideju īstenojumu, scenogrāfiju un kostīmiem. Bet par mūziķu profesionalitāti, kā redzams, jāšaubās nav.
