Anita Bormane: Lai iznīcinātu nāciju, vispirms jāiznīcina tās kultūra 2
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valdība ir lēmusi par otrreizēju ārkārtējās situācijas izsludināšanu valstī, un ierobežojumi šoreiz ir jūtamāki nekā pavasarī, kad kultūras nozare tāpat bija viena no visvairāk cietušajām jomām.
Arī šoreiz tās darbība pamatā ir aizliegta, izņēmums ir vien muzeji, bibliotēkas, kultūras centri un citas kultūrvietas, kas pagaidām var turpināt darboties, ievērojot noteiktus ierobežojumus.
Tomēr ir lielas bažas, ka līdz ar otru ārkārtējo situāciju, iztrūkstot visaptverošiem un pieejamiem atbalsta pasākumiem visplašākajā spektrā, Latvijas kultūras nozare, kas jau tā deviņus mēnešus atrodas stipri labilā stāvoklī un daudziem tās profesionāļiem nemaz vēl nav bijis iespējas atsākt darbu, varētu nonākt humānas un institucionālas katastrofas priekšā.
Žēl kultūras iestāžu, kuras kopš maija tik skrupulozi ievēroja sanitāros protokolus, lai atkal attaptos pie sasistas siles.
Turklāt, pēc valdības vadītāja paustā, var saprast, ka neviena nozare mūsu valstī nav tik kaitīga un infekcioza kā kultūra, kurā, pēc “Eurostat” 2018. gada datiem, strādā ap 3,5% visu Latvijā nodarbināto.
Protams, nevar noliegt, ka sērga izplatās arī kultūras iestādēs un mūsu plašajā amatierkustībā. Tomēr diemžēl var izrādīties, ka ar kultūras un izklaides pasākumu ierobežošanu nebūs iespējams jūtami samazināt Covid-19 izplatību, jo, pēc Slimību profilakses un kontroles centra 5. novembrī publicētajiem datiem, inficēšanās kultūras/reliģijas/interešu izglītības/atpūtas/izklaides jomā nedēļā pirms tam veidojusi 1% no zināmajiem inficēšanās avotiem.
Pieņemu, ka šie dati ir ticami, bet neatspoguļo situāciju visā tās komplicētībā. Taču – vai sabiedrības rīcībā ir tikuši nodoti reprezentabli dati par kultūras (šeit nedomāju amatierkultūru, kur inficēšanās risks neapšaubāmi ir proporcionāli lielāks) “ieguldījumu” inficēšanās līknēs?
Nekādā gadījumā neapstrīdot faktu, ka šie stingrākie ierobežojošie pasākumi ir nepieciešami, tomēr rodas vairākas bažas.
Galvenā no tām – vai valdības lēmumos attiecībā uz slēdzamajām nozarēm tomēr nav vērojama zināma selektivitātes komponente, ko var tulkot arī tā – kurai nozarei spēcīgāks lobijs?
Kultūrā strādājošo situāciju nekādā ziņā neatvieglo arī Finanšu ministrijas uzsāktā autoratlīdzību nodokļu reforma, kas pat pēc visām pēdējā laika korekcijām apstākļos, kad daudziem iespējas nopelnīt augstākajā līmenī ir anulētas, var izraisīt tikai papildu nervozitāti un neizpratni.
Aksioma skan – lai iznīcinātu nāciju, vispirms jāiznīcina tās kultūra, un diemžēl šī vīrusa krīze, daudziem to pat vēl varbūt neapzinoties, ir iezīmējusi šo ceļu.
Tā no visām iepriekšējām krīzēm atšķiras ar to, ka ārda pašas sabiedrības pastāvēšanas pamatinstitūcijas, demokrātijas pamatprincipus, cilvēcisko attiecību pamatus, un kultūra nenoliedzami ir viena no mūsu identitāti, dzīvesveidu, pašu cilvēciskumu veidojošajām atslēgas lietām. Diemžēl – arī viena no visvairāk ievainojamajām.
Tādēļ ir pēdējais laiks domāt par patiešām ilgtermiņa stratēģiju kultūras nozares glābšanai. Kultūras nozarē strādājošajiem no valsts puses šobrīd būtu jādod ļoti konkrēti signāli par sagaidāmo atbalstu, kā arī par to, ka valsts vismaz mērķtiecīgi nepasliktinās viņu daudzos gadījumos jau tā smago situāciju.
Patiesībā tam bija jānotiek jau kopsolī līdz ar ārkārtas situācijas izsludināšanu, nevis joprojām jārunā par to iespējamības formā. Nepieciešams ļoti skaidrs, pragmatisks un precīzs vēstījums cilvēkiem saprotamā veidā, vismaz uz krīzes laiku atsakoties no mūsu varai pierastās augstprātības un tendences šķirot cilvēkus pēc pašizdomātiem kritērijiem.
Skaidrs, ka šis rudens un ziema daudziem būs ļoti smagi, un tāpēc nav pieņemams, ka atbalsta jautājumi arī turpmāk tiktu lemti, nerēķinoties ar nozaru specifiku un reālajām cilvēku izdzīvošanas iespējām, priekšplānā liekot lielo uzņēmumu intereses, morāles lasīšanu, kaunināšanu un skaitļu rindas “excel tabulās”.
