“Jaunais īpašnieks apliks sētu, arhitektūras piemineklis tur stāvēs neredzams!” Biedrība lūdz glābt Anniņmuižu 1
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Drīzumā tīmekļa vietnē “Manabalss.lv” būs iespēja parakstīties par iniciatīvu liegt Latvijas Universitātei (LU) pārdot Rīgā esošo Anniņmuižu un tai piegulošo parku, dīķi un aleju, saglabājot šo ansambli valsts īpašumā.
To rosinājusi Anniņmuižas apkaimes un radošās iniciatīvas biedrība “Riga Annenhof”, kas nule nosvinējusi gada jubileju.
Pirmā darbības gada laikā biedrība paguvusi no LU nomāt Anniņmuižas ēku Rīgā, Jūrmalas gatvē 76, izremontēt un iekārtot tajā daļu telpu, rīkot pasākumus, parādu dēļ zaudēt šīs nomas tiesības un piedzīvot izlikšanu no telpām.
Cer iegūt vismaz 4,6 miljonus
LU Anniņmuižas ēku līdz ar citiem namiem šajā adresē, tostarp bijušo Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes ēku, vēlas pārdot un iegūto naudu izmantot, lai turpinātu celt jaunus, modernus studijām paredzētus namus Torņakalnā.
Kopumā LU Jūrmalas gatvē pārdod zemi 78 859 kvadrātmetru platībā, kuras potenciālā apbūves platība ir 70 000 kvadrātmetru. Uz zemes atrodas vairākas gan pabeigtas, gan nepabeigtas ēkas, kuru kopējā platība ir 20 000 kvadrātmetru.
Padomju laikos celto fakultātes ēku potenciālais investors drīkstēs nojaukt.
Pirmās izsoles sākuma cena bija 4,61 miljons eiro jeb 58,50 eiro par kvadrātmetru. Kaut pandēmijas dēļ pirmā izsole beigusies bez rezultāta, bet nākamā uz laiku apturēta, biedrību laist ēkā vairs negrib pat uz laiku nomas maksas parāda dēļ.
Zvērināts advokāts Olavs Cers, kas uzņēmies palīdzēt biedrībai kārtot juridiskos jautājumus, vērtē, ka LU attiecības ar biedrību, kas darbojas apkārtnes attīstības labā, izveidojusi kā starp diviem veikalniekiem, nepadomājot, kādas sekas būs pašas LU reputācijai.
Tikmēr LU rektors Indriķis Muižnieks norāda, ka universitātei likums un Valsts kontrole liek par tai uzticēto mantu rūpēties kā labam, atbildīgam saimniekam un liedz nodarboties ar labdarību un ziedošanu. Tāpēc arī attiecībā uz Anniņmuižu LU jārīkojas kā veikalniekam.
Vēsturiskā saliņa guļamrajonā
Kā secinājis akadēmiķis, arhitekts Jānis Krastiņš, Anniņmuižas kungu nama ēka ir vienīgā vēsturiskā celtne samērā lielā Rīgas apkaimē, tās vārdu nes vairākas ielas un plašs mežaparks. Ēka ir tipisks eklektisma stila piemineklis, tai raksturīgas attiecīgajam laikam un stilam ierastās izteiksmīgās, renesanses formas arhitektoniskās detaļas, kas vienmērīgi piesātina eleganti izkoptu fasādi. Protams, mūsdienās šī fasāde vairs neizskatās sevišķi eleganta un izkopta: laika zobs bijis nesaudzīgs.
Tomēr fasāde saglabājusies autentiska, likvidēta tikai viena ieeja.
Ēkā bijušas dažādas mācību iestādes, bijis arī netālās LU fakultātes muzejs, kas nu pārcelts uz LU galveno ēku. Anniņmuižas ēka jau ilgstoši bijusi vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, nesen tās statuss paaugstināts līdz reģionālas nozīmes arhitektūras piemineklim.
Biedrībai gan neizdevās panākt, lai arhitektūras pieminekļa statusu piešķir arī ēkas apkārtnei: kalpu mājai, tuvējam parkam, alejai un dīķim. Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde norādīja, ka apkārtne tāpat jau daļēji aizsargāta, jo saskaņā ar likumu ap muižas ēku ir vēl 100 metru aizsargjosla. Šis lēmums pārsūdzēts.
Biedrība ēkā darbojās nepilnu gadu
Pērn 19. jūnijā biedrība “Riga Annenhof” noslēdza muižas ēkas telpu nomas līgumu ar LU. Biedrības vadītāja Rigonda Bērziņa “Latvijas Avīzei” stāsta, ka biedrība dibināta lielā mērā muižas ēkas dēļ, lai attīstītu to kā tikšanās vietu, saglabātu ēku publiski pieejamu, tāpēc biedrības dibināšana un sarunas ar LU par nomu notikušas vienlaikus.
Starp biedrības mērķiem minēta gan Anniņmuižas vēsturiskās izcelsmes pētniecība, gan iedzīvotāju izpratnes veidošana par apkārtnes vēsturiskajiem notikumiem. Tāpēc ēkā bija izvietota izstāde par Anniņmuižas vēsturi, bija savāktas senas mēbeles. Notikušas arī vēsturiskas ekskursijas muižas apkārtnē.
Tāpat Anniņmuiža iecerēta kā radošo iniciatīvu centrs: vieta dažādām norisēm, piemēram, rīkoti mājražotāju tīklošanās pasākumi.
Tā kā telpas bija nolaistas – iekštelpās “apmetums kritis uz galvas” –, biedrība kopā ar brīvprātīgajiem palīgiem tās remontējusi. Cik daudz ieguldīts, biedrības pārstāve nevar pateikt, jo daudzi materiāli remontam dāvināti, vienkārši atnesti. Turklāt strīdā ar LU tam arī nav nozīmes: līgums neparedzēja, ka iznomātājam jāņem vēra nomnieka ieguldījums.
Noma kopā ar komunālo pakalpojumu izmaksām bija ap 1000 eiro mēnesī. R. Bērziņa atzīst: daļa parāda iekrājās jau pirms Covid-19 krīzes, taču pavasarī muižā bija paredzēti dažādi pasākumi, kas nestu ienākumus, un parādu būtu izdevies nomaksāt, ja vien sarīkojumi ārkārtas situācijas dēļ nebūtu jāatceļ.
LU neesot ņēmusi vērā īpašo situāciju un marta beigās, kad parāds bijis ap 4000 eiro, paziņojusi, ka līdz 1. aprīlim parāds jānomaksā, citādi nomas līgums tiks lauzts.
Biedrība sasparojās, prasīja palīdzību sociālajos tīklos, sāka vākt ziedojumus. Lielāko daļu nomas maksas parāda izdevās nomaksāt noteiktajā laikā, bet ne pilnībā. Līdz pat 8. aprīlim biedrība turpinājusi pa daļām maksāt parādu, tomēr LU biedrību no telpām tik un tā izlikusi. Nesen biedrība saņēmusi prasību samaksāt LU parādu – kopumā 1200 eiro. Pretējā gadījumā draud tiesu darbi.
O. Cers teic: Civillikums nosaka, ja parāds nomaksāts, nomas tiesības jāsaglabā. “Pat ja parāds netika nomaksāts pilnībā, redzot, kāda ir situācija valstī, zinot, ka biedrība nav komersants, universitātes pozīcija varēja būt pieļāvīgāka. Faktiski netika samaksāts tikai par laiku no 12. marta, kad jau bija ārkārtas situācija,” stāsta advokāts. Iespējams, valdība vēl lems, ka ārkārtas situācijas dēļ nevalstiskās organizācijas var saņemt nomas maksas atvieglojumus par valstij piederošu telpu izmantošanu, taču pagaidām šāda lēmuma nav.
Šobrīd biedrībai telpu nav: izstāde par Anniņmuižas un tās apkārtnes vēsturi, gleznas un mēbeles esot sastūķētas R. Bērziņas dzīvoklī. Citu mājvietu biedrībai nav izdevies atrast, jo valsts un pašvaldību iestādēm liegts telpas nodot ilgstošā lietošanā nevalstiskām organizācijām, bet tirgus cenas biedrība maksāt nespēj.
Vai valsts glābs Anniņmuižu?
LU Infrastruktūras departamenta direktors Marģers Počs spriež, ka biedrība rīkojas nekorekti, piesaucot ārkārtas stāvokļa radītās problēmas, ja parāds iekrājies jau iepriekš. LU jau tāpat esot biedrībai pietiekami nākusi pretī: sadarbojoties un izīrējot telpas par salīdzinoši zemu maksu. M. Počs uzsver: pat ja biedrība nebūtu parādā, līdz ar īpašuma pārdošanu izsolē tai tik un tā telpas būtu jāpamet.
Tikmēr biedrība cer, ka izdosies ēku saglabāt, turklāt atjaunotu un publiski pieejamu pat tad, ja tai vairs nebūs nomas tiesību. Vai tas izdosies, atkarīgs no LU un arī no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), kuras pārraudzībā augstskola atrodas, un pat no valdības, kas lēmusi par to, ka LU nododami nekustamie īpašumi, tostarp Anniņmuižas ēka un zeme tai apkārt, un ļāvusi tos pārdot, naudu ieguldot jaunu studijām paredzētu ēku celšanai un aprīkošanai.
“Tas izklausās pēc zinātniskās fantastikas, taču cita ceļa īsti nav.
Ja īpašuma iegādes noteikumos būtu ļoti strikti atrunāts, ko jaunais īpašnieks drīkst ar muižu darīt un ko ne, būtu cita situācija, taču šobrīd vienīgais, kas izsoles dokumentācijā teikts, – ka ēka ir arhitektūras piemineklis.
Tas nozīmē, ka nedrīkst nojaukt, ka atjaunojot jāsaglabā arhitektūras detaļas, bet tas neizslēdz ēkas pārbūvi un nenodrošina to, ka ēka būs publiski pieejama. Jaunais īpašnieks varēs aplikt apkārt sētu, un šis arhitektūras piemineklis tur stāvēs nevienam nezināms un neredzams. Pazudīs pēdējā vēsturiskā saliņa šajā guļamrajonā. To grasās pārdot vieglu roku, nopelnot, piemēram, miljonu. Bet kas gan valstij ir miljons?” teic O. Cers.
Vispirms gan biedrība vērsusies pie LU rektora I. Muižnieka, jo neesot skaidrs, kāda ir LU vadības nostāja šajā jautājumā: ar biedrību komunicējis tikai M. Počs. I. Muižniekam lūgts nodrošināt, ka tiks saglabāta Anniņmuižas dzīvojamā ēka, novērsti tās defekti un saglabāts ēkas ansamblis valsts īpašumā.
Ja rektors būšot tikpat nepielaidīgs, biedrība lūgšot ministriju glābt Anniņmuižas ēku. Pagaidām nekādu atbildi biedrība no rektora nav saņēmusi. Sazinoties ar I. Muižnieku, “Latvijas Avīze” uzzināja, ka rektors negrasās pildīt biedrības lūgumu:
“Pateicoties universitātei, muižas ēka vispār ir saglabājusies līdz pat šim brīdim. Kur tāda biedrība bija agrāk?
Taču universitātei nav tāda finansējuma, lai to ieguldītu vēsturiskās ēkās. Tādā ziņā īpašnieka maiņa muižai var nākt tikai par labu.”
M. Počs arī teic: LU nevar tērēt naudu muižas glābšanai, jo zinātnieki prasīs, kāpēc iegulda naudu vēsturiskās ēkās, nevis algās. Viņš pieļauj: jaunā īpašnieka skatījumā Anniņmuižas ēka var būt kā odziņa, ko labprāt atjaunos un padarīs publiski pieejamu, piemēram, ierīkojot bērnudārzu.
M. Počs atzīst, ka pārdošanas nosacījumos varētu ietvert pienākumu jaunajam īpašniekam saglabāt Anniņmuižu publiski pieejamu, “tas pat varētu daudz neietekmēt pārdošanas cenu”. Taču izņemt Anniņmuižas ansambli no pārdodamā zemesgabala nebūtu iespējams, jo tas atrodas īpašuma vidū. Šāds apgrūtinājums būtiski samazinātu zemesgabala vērtību.
Pagaidām gan neizskatās, ka IZM varētu likt LU meklēt kompromisus. Garā sarakstē ar ministrijas juristi Madaru Adamani izdevās noskaidrot, ka tīri teorētiski, valdībā apstiprinot LU Nekustamo īpašumu attīstības plānu, kā jebkurus Ministru kabineta noteikumus, ar valdības lēmumu ir iespējams mainīt, taču, ja tas notikšot, LU nebūs iespējas sasniegt mērķi: attīstīt infrastruktūru un nodrošināt starptautiski konkurētspējīgas studijas.
