“Kurš raudās, to nošausim…” Skarbi un traģiski bērnības stāsti par karalaikā pārdzīvoto 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā 2015. gada Nobela prēmijas laureātes literatūrā, baltkrievu rakstnieces un opozīcijas pārstāves Svetlanas Aleksijevičas grāmatu “Pēdējie liecinieki. Bērni Otrajā pasaules karā”. Tie ir 100 patiesi bērnības atmiņu stāsti par Otro pasaules karu.
Svetlana Aleksijeviča kādā intervijā atzina, ka, grāmatas rakstot, vairāk par visu viņu interesē tieši notikumu liecinieki, jo tie ir “pasts, pa kuru pienāk sliktas ziņas no realitātes, no citas realitātes”. Nevis tas, kas redzēts televīzijā vai kaut kur izlasīts, bet tas, kas piedzīvots.
“Pēdējo liecinieku” gadījumā tās ir skarbas, traģiskas baltkrievu bērnības atmiņas par Otro pasaules karu. Pasaulē šobrīd sastopams viedoklis, ka fenomens “bērns karā” ir gandrīz nepētīts un pelnījis, lai tam pievērstu lielāku uzmanību.
Mazie liecinieki
Arī Latvijā daudzi, kuru vecāki dzimuši pagājušā gadsimta 30. gados, būs dzirdējuši no mammām un tētiem kādus stāstus par to laiku, varbūt pat uzstājuši: “Nu pastāsti!” Mūsu gadījumā tie varētu būt stāsti par dzīvošanu trūkumā, par pilsētas bērnu izklaidēm, vācot šķembu kolekcijas pēc kārtējā uzlidojuma, par vasaras peldi, kad šķietamais cinis upītes sēklī, no kura tik ērti lēkt ūdenī, izrādās miris sarkanarmietis, par degošo pilsētu ugunsgrēku atblāzmām.
Vecāki tomēr parasti atturas stāstīt bērniem briesmīgas lietas.
Ja neskaita atsevišķus fragmentus atsevišķās grāmatās, nav dzirdēts, ka Latvijā kāds būtu apkopojis vai analizējis bērnības stāstus par karalaikā pārdzīvoto. Represiju, Sibīrijas stāstus – jā, bet ne par karu: tieši bērnības emocijas, nevis to, kas mostas vēlāk pieaugot, kad rodas tieksme paša pārdzīvoto skaidrot vai papildināt ar kaut kur citur lasīto vai redzēto.
Jāatzīst, vairākuma Latvijas iedzīvotāju dzīvi Otrā pasaules kara darbība, par laimi, neskāra tik ilgstoši, brutāli tieši un nežēlīgi kā Aleksijevičas Baltkrievijā, ja vien ciešanas vispār var salīdzināt. Tādā ziņā mums Latvijā nav nekā tāda, ko varētu pielīdzināt “Pēdējiem lieciniekiem”.
Pedagogi raksta, ka bērna atmiņa sāk veidoties 1–3 gadu vecumā. S. Aleksijeviča grāmatā vārdu dod stāstniekiem, kuri notikumu brīdī lielākoties bijuši trīs, četrus, piecus, sešus, desmit gadus veci, arī padsmitnieki.
Vienai no jaunākajām kara lieciniecēm atmiņā iespiedušās ainas no divu gadu vecuma: “Vai nu pati atceros, vai mamma vēlāk izstāstīja…” Bet kāds stāstnieks dzimis 1945. gadā. Viņš neatceras karu, taču atceras tā sekas.
“Es atceros, kā pieaugušie runāja: “Viņš ir mazs. Nesaprot.” Bet es brīnījos: “Cik savādi ir šie pieaugušie, kāpēc viņi ir nolēmuši, ka es neko nesaprotu? Es visu saprotu.
Man pat šķita, ka es saprotu vairāk nekā pieaugušie, tāpēc ka es neraudu, bet viņi raud.
Karš ‒ tā ir mana vēstures mācību grāmata. Mana vientulība… Es palaidu garām bērnības laiku, tas pazuda no manas dzīves. Es esmu cilvēks bez bērnības, manas bērnības vietā ‒ karš,” saka viens no šīs grāmatas varoņiem.
Lauza priekšstatus
Grāmata “Pēdējie liecinieki” ar sākotnējo apakšvirsrakstu “Simts nebērnišķīgu stāstu” (“100 недетских рассказов”) krievu valodas pirmizdevumu piedzīvoja 1985. gadā. Tā bija autores otrā grāmata, kas sekoja 1983. gadā uzrakstītajai “Sievietes karā” – dokumentālam darbam par karu no medmāsas, radistes, tulces, snaiperes skatpunkta (“Latvijas Mediju” apgādā grāmata izdota 2018. gadā). PSRS apstākļos abi darbi tipogrāfijā nonāca ar kavēšanos, ar atsevišķiem cenzūras svītrojumiem, un nez kā tas beigtos, ja apkārt jau nerunātu par Mihaila Gorbačova “pārbūvi” un “atklātību”.
Padomju apstākļiem šīs grāmatas toreiz šķita tik netipiskas, ka izraisīja asu polemiku, bet autori apvainoja pacifismā, naturālismā, kas PSRS laikos skaitījās ļoti nelabi vārdi, un, protams, padomju varoņcilvēka tēla apšaubīšanā.
Līdz tam nebija ierasts par karu runāt kā par kaut ko nežēlīgu un briesmīgu, kas izkropļo cilvēku dzīves, rada zaudējumus, ko nav iespējams atgūt ne ar kādiem lozungiem.
Klasiskajā padomju priekšstatā karš bija nepārtraukta varonība, došanās nāvē ar entuziasmu un prieku, un, ja ciešanas, tad tikai Tēvzemes labā. Pat Ļeņingradas blokādes sadzīves baisās detaļas toreiz literatūrā, vēstures grāmatas ieskaitot, neiztika bez cenzūras.
Tajā pašā laikā S. Aleksijeviča pēc būtības runā par traumām, kādas karš, atmiņas par karu rada bērnos, par neiespējamību atbrīvoties no tām.
Cilvēku balsu žanrs
Pati autore intervijās saka, ka viņas rakstniecības paņēmiens ir “cilvēku balsu žanrs”. Savas grāmatas viņa būtībā noklausās, jo tie ir pašu cilvēku stāsti.
Konkrētajā gadījumā stāstu virsraksti runā paši par sevi: “Neatdod svešam tēvocim tēta uzvalku…”, “Kurš raudās, to nošausim…”. Tie uzklausīti un pierakstīti 20. gadsimta 80. gados, kad rakstniece aptvērusi, ka kara šausmas tieši un nepastarpināti pārdzīvojusī paaudze pamazām aiziet, tādēļ jātop “Pēdējiem lieciniekiem”.
Stāstnieki tad jau bija pieauguši, taču par pārdzīvoto joprojām spējuši runāt tā, kā to redzēja toreiz – bez propagandas uzslāņojuma vai moralizēšanas, brīžiem atminoties visbriesmīgākās detaļas.
Karš viņus pārsteidza Baltkrievijas pilsētās, laukos. Ir bērni, kuri uzauga partizānu vienībās. Viņu atmiņu zibšņi ir par zaudētajiem tuviniekiem, mīļlietiņām, par kara šausmām, badu, nāvi, darbu rūpnīcās.
Cilvēki, sastopoties ar S. Aleksijevičas gatavību uzklausīt, atklājuši autorei emocionālos pārdzīvojumus, kādus līdz tam bija gatavi atklāt vien retajam vai vispār nēsāja tikai sevī. Protams, grāmatā stāsts pakļauts rakstnieka spalvai, taču tās ir lietas, kuras nāktos grūti izdomāt. Ko tādu var tikai piedzīvot.
Piemēram, pārsteigumu, ka cilvēka nāve var būt arī dabiska: “Kā – nomira, ja šodien nešāva?”
Rietumu literatūrkritika atzīmē, ka S. Aleksijevičai, aprakstot pagātnes notikumus, raksturīga antikanoniska pieeja, kas padara šos aprakstus patiesākus, iespaidīgākus.
“Zaudējuma sajūta, kuras klātbūtne Aleksijevičas darbos vienmēr jūtama, ir temats, kas apvieno šajā grāmatā iekļautās atmiņas, – zaudētie brāļi un māsas, mājdzīvnieki, mājokļi un mantas, bet vispirms jau mātes. Tas viss apvienojas ar pastāvīgām bailēm kaut kad atkal kļūt laimīgiem, jo laime – tas ir kaut kas tāds, kas nevar būt ilglaicīgs,” pagājušajā gadā, iepazīstinot lasītājus ar “Pēdējo liecinieku” angļu valodas izdevumu, atzīmēja “The Guardian” grāmatu kritika.
