“Nākotnes namam” un “Vēstures taktīlai” jābūt gataviem līdz 2020. gada rudenim 0
Noslēdzot vairāk nekā desmit gadu ilgo, pagriezieniem un intrigām bagāto Okupācijas muzeja pārbūves un memoriāla represētajiem “Vēstures taktīla” būves epopeju, vakar agrākā Okupācijas muzeja tukšajā zālē Strēlnieku laukumā Rīgā tika parakstīti divi līgumi, kas ļaus jau drīzumā uzsākt celtniecības darbus. Abus objektus būvēs vienlaikus un tiem jābūt gataviem līdz 2020. gada rudenim.
Kultūras ministre Dace Melbārde atzina, ka “Nākotnes namam” un “Vēstures taktīlai” faktiski jau sen bija jābūt uzbūvētiem: “Ceru, vēsture izskaidros aizkulises, kādēļ šim projektam bija tik grūti saņemt saskaņojumus un kāpēc bija jāiet tik sarežģīts projekta veidošanas un saskaņošanas ceļš, izveidojot pat īpašu būvvaldes funkciju Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Bet šodien mēs varam teikt, ka apburtais loks ir pārrauts.”
Pamatakmens objektā un būvniecība, pēc “Valsts nekustamo īpašumu” valdes priekšsēdētāja Ronalda Neimaņa teiktā, jāuzsāk “līdz Latvijas simtgadei”, tātad tuvāko mēnešu laikā. Muzeja pārbūves līgums noslēgts par 5,2 miljoniem eiro. Jāpiebilst, ka projekta novilcināšana to ir sadārdzinājusi, jo pirms trim gadiem lēsa, ka izmaksām nevajadzētu pārsniegt 4,5 miljonus eiro.
1970. gadā būvētā Latviešu sarkano strēlnieku muzeja, vēlākā Okupācijas muzeja, ēkas pārbūve un papildināšana ar arhitekta Gunāra Birkerta (1925 – 2017) iecerēto “Nākotnes namu”, tāpat kā memoriāla padomju režīma represētajiem celtniecība tika cilāta vēl Aigara Kalvīša valdības kultūras ministres Helēnas Demakovas laikā. Projektu Birkerts bija izstrādājis un dāvinājis jau 2001. gadā. Sākumā realizāciju aizkavēja ekonomiskā krīze, tad uzradās arī citi šķēršļi. Turklāt ne tikai birokrātisku procedūru formā. 2015. gada pavasarī arhitektes Zaigas Gailes un cienījamā profesora, arhitektūras vēsturnieka Jāņa Krastiņa vadībā sākās kampaņas pret “Nākotnes namu” – tas tika emocionāli publiski saukts par “mēslu” un “trimdas tautiešu biznesa centru”. Toreiz daudzi uzskatīja, ka Gailes kundzes pozīcija ir “dīvaina”, jo tad, kad 1999. gadā muzeju grasījās vispār nojaukt, nekādas pretkampaņas nebija. Radās versijas, ka projektu apturēšana varētu būt kādā sakarā ar plāniem par Laikmetīgās mākslas muzeju Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) ēkā. Gaile runāja par modernisma stilā celtās Okupācijas muzeja ēkas īpašo arhitektonisko vērtību, par to, ka muzejam “Nākotnes nama” piebūve nemaz nav nepieciešama, jo varot izmantot pagrabu. Arhitektu kuluāros runāja, ka kādam šķiet – Rīgā būs “par daudz Birkerta”, ja iepretim Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkai uzbūvēs vēl “Nākotnes namu”. 2015. gada rudenī Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis paziņoja, ka neatbalstīs būvatļaujas izsniegšanu, savukārt Rīgas pilsētas būvvalde vispirms vilcinājās ar spriedumu, bet 2016. gada janvārī noraidīja būvatļaujas izsniegšanu, jo nevarot ignorēt Rīgas pilsētas arhitekta viedokli. Situācija uz pozitīvo pusi sāka mainīties pēc tam, kad tā paša gada rudenī Saeima muzeja ēkai un padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālam piešķīra nacionālā interešu objekta statusu un būvvaldes funkciju izpildīšanu uzticēja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. Tādējādi “Nākotnes nams” lielā mērā taps, pateicoties Okupācijas muzeja darbinieku un viņu atbalstītāju neatlaidībai, nenolaižot rokas pat šķietami bezcerīgās situācijās. Ministrs Kaspars Gerhards vakar uzrunā pat deva mājienu par “piekto kolonnu”, kas gan tieši, gan netieši pretdarbojusies projektam.
“Nākotnes nama” projekts tiks realizēts bez īpašām izmaiņām sākotnējā iecerē. Diemžēl arhitekts Gunārs Birkerts nepiedzīvoja šo brīdi, jo pagājušā gada 15. augustā aizgāja aizsaulē. Kristapa Ģelža memoriālais mākslas objekts “Vēstures taktīla” kopš uzvaras 2007. gada konkursā gan piedzīvojis pārmaiņas. Pret Strēlnieku laukumu vērstā sarkanā plakne būs klāta keramiskām plāksnēm, kas atveidos dreļļu segas rakstus. Plaknes lejasdaļā atradīsies simbolisks izsūtīto vagona atveidojums. Otrā pusē būs Okupācijas muzejā glabātā deportētās Mērijas Stakles kabatlakatiņa atveidojums metālā. Kā zināms, Stakle izšuva kabatlakatiņā savu izsūtīto likteņbiedru parakstus. Vagonu simbolizējošā metāla plāksne būs pieslēgta interaktīvajām sistēmām. Cilvēkam tuvojoties, tā sāks vibrēt līdzīgi braucošam vagonam. Ziedus varēs likt pieminekļa abās pusēs, kur pret laukumu vērstā plāksnes priekšdaļa būs it kā publiskā puse, kur ziedus liks delegācijas, bet aizmugure, ielas pusē – individuālai piemiņai. No agrāk domātās pieminekļa pazemes daļas nolemts atteikties.
Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis, uzsvēra, ka represētie šo brīdi gaidījuši jau kopš 90. gadiem. Jautāts, kādu vietu rituālā pēc memoriāla pabeigšanas ieņems piemiņas vietas Torņakalnā un Šķirotavā, Kaļķa kungs skaidroja: “Šis tomēr būs centrālajiem, Vislatvijas piemiņas pasākumiem. Torņakalna un Šķirotavas memoriāli paliks kā pilsētas nozīmes pieminekļi.”
