“Siguldas trase un pilsēta attīstās ar katru gadu.” Saruna ar visu laiku izcilāko kamaniņu sportistu Georgu Haklu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vācietis Georgs Hakls tiek uzskatīts par visu laiku izcilāko kamaniņu sportistu, kam par lielāko apliecinājumu ir piecas olimpiskās medaļas, no tām trīs – zelta. Pēc karjeras par Bavārijas cīsiņu dēvētā leģenda pievērsās trenera darbam un janvārī pirms Eiropas čempionāta Siguldā ekskluzīvi piekrita sarunai ar “Latvijas Avīzi”.
Pirmais uzvarētājs
Georgs Hakls uzvarēja pirmajā Siguldā notikušajā Pasaules kausa posmā 1989. gadā.
“Man kā jaunam sportistam tas bija liels panākums, jo tā bija mājas trase ļoti spēcīgiem Krievijas braucējiem. Biju priecīgs, sasniedzu jaunu trases rekordu, kas noturējās pāris gadus. Tobrīd vēl sacentos arī divniekos,” ar prieku atminas Hakls.
Viņam allaž esot patīkami viesoties Siguldā, leģendārais sportists stāsta, ka pirmajās reizēs Padomju Savienības laikā ceļojums iznācis ļoti garš, jo nācies lidot uz Maskavu, tālāk ar vilcienu uz Rīgu un ar autobusu uz sacensību norises vietu.
“Vai, braucot vilcienā, dzērām šņabi? Nē, tas bija nakts reiss, tāpēc varējām gulēt,” pasmejas Hakls. “Bija prieks, ka pēc politiskajām pārmaiņām varējām pa taisno lidot uz Latviju vai arī braukt ar mašīnu. Tagad trasē katru gadu tiek kaut kas uzlabots – jumts virs ledus, starta mājas renovācija, arī pilsēta attīstās, mums te patīk, un Vācijas komanda daudzus gadus dzīvo viesnīcā “Sigulda”.”
Itālis Armīns Cēgelers Siguldā izcīnījis desmit no savām 57 uzvarām Pasaules kausā (šo renes sportu rekordu šosezon laboja Martins Dukurs). Haklam vēlāk gan tik spoži te vis neveicās: “Es vienmēr pats būvēju kamanas, un mans galvenais mērķis bija sagatavot tehniku svarīgākajām sacensībām – pasaules čempionātam, olimpiskajām spēlēm. Citas trases nav līdzīgas Siguldai, tāpēc nevarēju šeit tik sekmīgi nostartēt. Trase ir ļoti izaicinoša, braukt nav viegli, un tikai labākie var uzvarēt.”
Psiholoģija un tehnika
Georga Hakla sīvākais konkurents vairāk nekā desmit gadus bija austrietis Markuss Proks.
Pasaules kausa kopvērtējumā desmit reizes uzvarējis Proks, bet Haklam ir tikai divi globusi karjeras sākuma posmā (atsevišķos posmos gan vairāk uzvaru – 33 pret 32). Turpretim olimpiskajās spēlēs vācietis principiālajam sāncensim allaž izgrieza pogas, paņemot trīs zeltus un divus sudrabus.
Tikmēr Proka rēķinā ir divi sudrabi un viena bronza. “Nebija tā, ka atļāvu Prokam uzvarēt Pasaules kausā,” smejas Georgs Hakls.
“Viņš bija lielāks un spēcīgāks atlēts nekā es, ātrāks startā un labāk sagatavojies katriem mačiem. Bet olimpiskajās spēlēs, manuprāt, es biju mentāli stiprāks. Spēju sagatavoties tieši svarīgākajiem mačiem. Psiholoģiskā sagatavotība ir jātrenē, strādāju ar sevi. Kad pēc karjeras mācījos treneru akadēmijā, mums pasniedza kursu, kā būt psiholoģiski stipram, un secināju, ka tas ir ļoti līdzīgi tam, kā darīju jau iepriekš.”
Otrs Hakla panākumu faktors – tehnikas gatavošana, šajā ziņā viņš bija izcils un ne velti arī šobrīd rūpējas par Vācijas kamaniņnieku kamanām.
“Protams, lai kādu darbu ieguldītu, tas negarantē uzvaru olimpiskajās spēlēs. Nepieciešama arī veiksme. Tomēr mērķis man bija skaidrs, un es uz to gāju. Kamanas ir ļoti interesants sports. Piemēram, slēpošanā tu saņem ekipējumu no kompānijas un notestē, vai der vai ne. Kamanu sportā daudzi atlēti paši būvē tehniku,” norāda Hakls, šajā ziņā veltot komplimentus Latvijas komandas darbam. Kad bilstu, ka olimpiskajās spēlēs gandrīz vienmēr uzvar vācieši, Georgs Hakls pasmejas: “Jo es esmu treneris.”
Savās pirmajās olimpiskajās spēlēs 1988. gadā Kalgari Hakls pārsteidza ne tikai citus, bet arī sevi, izcīnot sudrabu. Tobrīd galvenais bijis iekļūt izlasē, par medaļu pat neesot domājis. Savukārt pēdējās spēlēs – 2006. gadā Turīnā – viņš bija spiests samierināties ar septīto vietu: “Man bija nopietns savainojums iepriekšējā vasarā, kakla operācija un divus vai trīs mēnešus pat nevarēju pakustināt kreiso roku. Iekļuvu Vācijas izlasē, taču bija skaidrs, ka uz neko lielu nepretendēšu vājā starta dēļ.”
Mārtiņš Rubenis toreiz izcīnīja bronzu, sarūpējot Latvijai pirmo medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs zem sava karoga. Georgs Hakls atzīst, ka priecājies par latvieša panākumu, un slavē viņa prasmes tehnikas sagatavošanā. Abi esot draugi.
Populārs joprojām
1998. gadā pēc sava trešā olimpiskā zelta izcīnīšanas Hakls tika atzīts par Vācijas gada sportistu. “Man tas bija ļoti liels pārsteigums un gods,” viņš saka, pasmejoties, ka cilvēki joprojām pazīstot un pat tad, kad iet kopā ar audzēkņiem, olimpiskajiem čempioniem, autogrāfu vispirms prasot viņam.
Georgs Hakls deviņas reizes uzvarējis pasaules čempionātā braukšanā pa ledus trasi ar kaut ko līdzīgu pannai – saprotams, tas ir Vācijas televīzijas šovs, ne sports, taču piedalījušies arī daudzi citi slaveni renes sportisti, piemēram, Armīns Cēgelers, Markuss Proks, Tatjana Hifnere, Fēlikss Lohs, arī skeletonisti. Ātrums, traucoties lejup pa trasi, tuvojas pat simts kilometriem stundā. Siguldā gana populāra ir braukšana ar lāpstu, Hakls arī to mēģinājis bērnībā.
Brīvos brīžus leģendārajam sportistam patīk pavadīt dabā, kāpt kalnos, braukt ar velosipēdu. Viņam ir draudzene, bērnu nav.
Vizītkarte. Georgs Hakls
* Vācijas kamaniņu sporta izlases treneris
* Dzimis 1966. gada 9. septembrī
* Vienīgais kamaniņu sportists, kurš uzvarējis trijās olimpiskajās spēlēs, turklāt pēc kārtas (1992, 1994, 1998); divreiz ieguvis sudrabu (1988, 2002).
* Desmitkārtējs pasaules čempions (trīs reizes individuāli, septiņas – komandu sacensībā). Eiropas čempionātos attiecīgi divi un pieci zelti.
* 33 uzvaras Pasaules kausa posmos individuāli, trīs – divniekos.
* Vācijas gada sportists (1998)
