Anda Līce: Ar ko mērīt vārdus? 1
Klimata aktīviste Grēta Tūnberga esot atteikusies pieņemt Ziemeļu Padomes vides balvu. Klimata kaislības liecina, ka turpinām dzīvot vārdu plūdu skartā, duālā un sašķeltā pasaulē, jo robeža starp “mēs” un “viņi” aizvien tiek atjaunota. Notiek tas, par ko bažījas mūslaiku garīgie domātāji, kuri nākotnes pasauli redz nevis karojošu, bet kā vienotu un uz dialogu gudri balstītu sistēmu.
Ričarda Rora vārdiem runājot: “Ja esi pārņemts ar saviem ienaidniekiem, tu vienmēr esi duālistisks.”
To var pieņemt kā aksiomu – lielākajā daļā gadījumu tu kļūsti par spoguļattēlu gan tam, kam pretojies, gan tam, ko mīli.” Gandrīz 50 000 eiro lielā balva, no kuras atsakās klimata aktīviste, pārtikušajās sabiedrībās droši vien neskaitās milzu nauda, to ziedojot labdarībai, varētu sakopt kaut nelielu mūsu planētas pleķīti.
Vai mēs, kas esam it kā draudzīgi pret dabu un tomēr tik neiecietīgi cits pret citu, spēsim šo dabu un tātad arī sevi nosargāt?
Fanātiska pieķeršanās kādam vienam viedoklim un savai patiesībai vienmēr noved pie sadursmēm ar citu viedokļiem un patiesībām.
Šie kari ir neproduktīvi īpaši tagad, kad Zeme ir saraukusies tik maza, mēs esam kļuvuši negausīgi un mūsu dūres ir tik smagas.
Grēta tagad lūdz padomu, ar ko viņai labāk pārvietoties, lai nebūtu jālido ar lidmašīnu. Es varu ieteikt dažus lētus un ekoloģiskus veidus – iešanu kājām un pārvietošanos zirga mugurā vai uz velosipēda. Saruna ar dabu, pat ja tā nenotiek verbāli, nomierina un veicina domāšanu.
Kāpēc gan nepamēģināt pasaulē doties tā, kā to darījuši mūsu tālie senči un daudzi dara arī mūsdienās?
Šādi ceļojot, cilvēki pārbauda sevi, iegūst pavisam citu dzīves pieredzi un atgriežas, izlīdzinājušies ar sevi un pasauli.
Esmu dzirdējusi, ka miljardieris Bils Geitss (programmētājs, investors, uzņēmējs, filantrops) gadā izlasot piecdesmit (!) grāmatu. Katram no saviem trim bērniem viņš esot novēlējis pa desmit miljoniem, bet pārējo – labdarībai. Uzrunājot vecāko klašu skolēnus, šis vīrs citstarp ir teicis: “Pirms dodies aizsargāt Amazones mežus no iznīcības, pacenties sakārtot vismaz savu istabu.”
Šo zelta padomu uz sevi var droši attiecināt ikviens planētas iedzīvotājs, jo cilvēks dzīves skolā taču iet visu mūžu.
Es atceros kādu padomju laika karikatūru un parakstu zem tās: “Cilvēku, kas apņēmies gāzt kalnus, ir kaut kā neērti palūgt saslaucīt gružu kaudzīti.”
Mēs dzīvojam stipri piegružotā pasaulē, kur vārdu mērs joprojām ir vienīgi darbs.
