Argentīnas tango – saslimt uz mūžu 0
Darba dienu vakaros kāda nama logos iedegas spoža gaisma, kopā sanāk kreklos tērpti vīrieši un sievietes augstpapēžu kurpēs. Apmainās skatieniem, sakļaujas kopā un metas nebeidzamā dejā. Šī nav aina no izsmalcinātas tālu zemju filmas – tango nodarbības ik nedēļu notiek tepat Vecrīgā. Lai iepazītos ar leģendām apvīto deju un vēlreiz pārliecinātos, ka šajā pasaulē viss ir iespējams, devos uz nodarbību pie viena no pirmajiem latviešu tango dejotājiem Aigara Stirnas.
Tango studija atrodas nelielā, klusā Vecrīgas ieliņā. Nevar apgalvot, ka ar bruģi klātais ceļš uz nodarbību kaut vai attālināti atgādinātu kādu Argentīnas provinci. Taču, ja aizver acis un ļaujas fantāzijas lidojumam, arī Rīgas centrā var just Atlantijas okeāna liego vēsmu un saklausīt vien filmās dzirdētos karstasinīgo Dienvidamerikas iedzīvotāju smieklus.
Skapis pilns, bet nav ko vilkt
Lai gan tango skolotājs Aigars, kurš ar deju pazīstams jau 17 gadu, apgalvo, ka nodarbību var apmeklēt arī vienatnē, šoreiz, drošs paliek drošs, esmu ieķērusies elkonī savam vīram Emīlam Edgaram. Ilgi pierunāt nenācās – uz aicinājumu doties man līdzi saņēmu tūlītēju apstiprinājumu un lūgumu izgludināt kreklu. Jāatzīst, mans ģērbšanās process bija sarežģītāks. Pāris dienu pirms deju stundas izlasīju, ka vislabāk nākt kurpēs ar nelielu papēdi. Izrevidēju skapi un atskārtu, ka dejošanai nekā piemērota man nav – ar botām taču neiesi, bet pārējām kurpēm papēži krietni par augstu. Šādos brīžos īpaši novērtēju draudzenes ar plašām sirdīm un vēl plašākiem apavu plauktiem. Kad kurpes kājās, pārējais vairs nav tik būtiski, galvenais, lai ir ērti.
Vēlāk nodarbību vietā vēroju dažādi tērptus cilvēkus – vieni ir gluži kā saposušies uz balli, bet citi mīļā miera labad uzstiepuši sporta bikses.
