Astoņi portreti vienā rāmī 0
Kristiana Brektes viegli deformētajā scenogrāfijā, kostīmu mākslinieces Katjas Šehurinas elegantajos kostīmos, Jevgeņija Vinogradova radītajās izteiksmīgajās gaismu partitūrās un horeogrāfa Agra Daņiļeviča lēnīgajos deju numuros uz Dailes teātra skatuves dzīvo astoņas “mīlošas” (vismaz tā vēsta izrādes nosaukums) sievietes. Dž. Dž. Džilindžera veidotais iestudējums, kaut arī tam nebūt nav tāds vēstījuma spēks, kā, piemēram, Regnāra Vaivara Ģertrūdes ielas teātrī nupat uzvestajai “sieviešu izrādei” “Divas māsas un draudzene”, tomēr ir principiāls, kaut gaužām mierīgs, manifests. Ne tik daudz par sievietēm, bet drīzāk par to, kā sievietes uztver vīrieši.
Izrādē katra no astoņām sievietēm attēlota kā absolūti patstāvīga, no apkārtējās pasaules nošķirta planēta, kas it kā riņķo pati ap savu asi – savu stāstu, savām jūtām un savu attieksmi pret augšstāvā esošo vīrieti. Meita, sieva, māsa, sievasmāte, kalpone, mīļākā – šīs lomas katra no izrādes varonēm, pirmoreiz parādoties skatītājiem, izpilda kā spoguļa priekšā iemēģinātas maskas. Glīti tērpi, smalkas frizūras, nevainojami izkopta ķermeņa valoda. Džilindžers visai uzskatāmi ironizē par sievietēm kā interjera elementiem, novietodams tās uz astoņiem melniem Vīnes krēsliem, un šī ironija kulminē otrā cēliena sākumā aktrišu izpildītajā dejā ar augļu uzkodu iesmiņiem. Tomēr pamazām šī estetizētā vide transformējas (to simboliski iezīmē arī baltie kostīmi, uz kuriem redzami stilizēti asiņu traipi), ārišķīgo pozēšanu nomaina iekšējās pasaules attēlojums. Vismaz tā tam pēc ieceres vajadzētu būt.
Robēra Tomā psiholoģiskā traģikomēdija “Astoņas sievietes” būvēta pakāpeniskā spriedzē, mērķtiecīgi un secīgi atklājot, kādi “skeleti” slēpjas katras lugas varones iekšējā pasaulē. Kā katalizators šai psiholoģiskajai drāmai kalpo detektīvsižets, kas ar ieintriģētību liek nemitīgi uzdot jautājumu – kura būs vainīga? Džilindžers, iestudējot šo darbu, savukārt konceptuāli atsacījies no psiholoģisma un izrādi veido kā formas ziņā noslīpētu košu gleznu – kā astoņus individuālus portretus vienā rāmī. Šis sarežģītais spēles stils izrādes tempu apzināti padara lēnu, pat nedaudz laisku, ļaujot skatītāju acīm klejot no vienas sievietes uz otru, taču agri vai vēlu pētīšanai aptrūkstas arī kostīmu ieloces un kurpīšu fasoni.
Sajūtu, ka būtībā skatāmies astoņas mini-izrādes uz vienas skatuves, pastiprina mizanscēnu zīmējums – sievietes teju visu izrādi sēž katra uz sava krēsla, tikpat kā neuzturot acu kontaktu cita ar citu un runājot nevis savā starpā, bet katru frāzi izpildot kā atsevišķu uz skatītājiem vērstu monologu, kura mērķis ir – pievērst uzmanību sev. Sieviešu ķermeņi attēloti statiski sastingušās, estetizētās pozās, kas veidotas atbilstoši lomas sociālajam zīmējumam un kostīmam. Taču, kaut arī portretētas atšķirīgi, visas sievietes konceptuāli tiek iedalītas trīs grupās.
Jaunāko paaudzi izrādē iemieso ģimenē nenovērtētais “bērns”, taču būtībā septiņpadsmitgadīgā sieviete Katrīna, kura Leldes Dreimanes izpildījumā un īsajā, baltajā minikleitiņā atgādina kaut ko starp gražīgu pusaudzi un seksīgu medmāsiņu. Tikpat stereotipisks vīriešu fantāzijas iemiesojums ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas kalpone Luīze spicpapēžu zābaciņos un īsā, kājas atsedzošā formastērpā, kā arī Dārtas Danevičas ārēji svētulīgā, taču, kā rādās, iekšēji samaitātā Sjūzena, kurai ķermeņa augšdaļu līdz zodam nosedz melna à la mūķenes kleitiņa ar dekoratīvu krustiņu kaklā, kamēr zem tā redzamas ne tikai garas, slaidas kājas, bet arī pamanāms grūtnieces vēders. No šīs trijotnes režisora piedāvāto shematisko ārējo zīmējumu ar saturisku jēgu piepilda Ilzes Ķuzules-Skrastiņas varone, ko aktrise atveido vieglā groteskā – sakasītā cope un “neformālais” formastērps kombinācijā ar raganiskiem smiekliem un teatrālu padevību mājas saimniecēm, kas patiesībā aiz sevis slēpj nicinājumu, ir pietiekams komplekts, lai noturētu skatītāju interesi visas izrādes garumā.
Nedaudz vairāk vietas iztēlei atvēlēts vidējās paaudzes sieviešu tēlos, kurus vieno plaša emocionālās pasaules amplitūda un savstarpēja sievišķīga konkurence. Izrādes centrā (gan telpiskā, gan emocionālā līmenī) nostādīta Rēzijas Kalniņas ar karalisku cēlumu un iekšējo noslēpumu izturētā Gabija, un aktrise tajā savijusi veselu iekšējo stāstu, kurā egoisms un despotisms mijas ar vēlmi dzīvot normālu ģimenes dzīvi. Citādi – bez ārējā cēluma, krietni sadzīviskāka piegriezuma tērpā – attēlota Vitas Vārpiņas neirastēniskā, slimīgi greizsirdīgā, taču būtībā dziļi mīlošā Ogistīne. Savukārt Kristīnes Nevarauskas elegantā vīramāsa Pjereta izrādē parādās tieši tajā brīdī, kad pamanu, ka uz skatuves ir astoņi krēsli, bet tikai septiņas aktrises. K. Nevarauskas varone atgādina skaistu, taču iekšēju kompleksu māktu kinozvaigzni, kura šķiet ieradusies tikai ar vienu mērķi – iekarot savu vietu šajā mājā, atstājot R. Kalniņas Gabiju savā ēnā.
Tikmēr tikai kā fons pārējo sieviešu kaislībām ir Indras Briķes ārēji rāmā, taču ar savu “indes zobu” apveltītā kalpone Šanele un Lilitas Ozoliņas Vecmāmiņa, kurā vēsa rezignētība mijas ar atsevišķiem komisma brīžiem, ik pēc desmit minūtēm apveltot apkārt notiekošo ar kādu ironiski griezīgu komentāru.
Vērot aktrišu tēlojumu izrādē ir kā iet cauri labi zināmai mūzikas ierakstu kolekcijai – jau pēc vāciņa ir zināms, kāda mūzika atskanēs. Dziļu iekšējo pārdzīvojumu izdzīvo I. Briķe Šaneles lomā, pretrunīgus psiholoģiskos portretus Gabijas un Pjeretas tēlos zīmē R. Kalniņa un K. Nevarauska, traģiskās varones mērogā Ogistīni atveido V. Vārpiņa… Iestudējuma paraksts – “diez vai krimināldrāma” – arī neliek gaidīt īpaši spraigu detektīvintrigu, taču izrāde, kurā aktrišu personības nedaudz aizēno skaistas kleitas, tomēr liek vēlēties drusku vairāk konkrētības.
Uzziņa
Robērs Tomā “8 mīlošas sievietes”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē.
Režisors: Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Kristiāns Brekte, kostīmu māksliniece Katja Šehurina.
Lomās: Rēzija kalniņa, Lilita Ozoliņa, Vita Vārpiņa, Indra Briķe, Kristīne Nevarauska, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Dārta Daneviča, Lelde Dreimane.
Nākamās izrādes: 22., 23. oktobrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Karmena Bankovska: “Mazas formas izrāde – viencēliens, kas pārnesta uz lielās skatuves un uz pusi izstiepta garumā. Lai aizpildītu laiku, papildināta ar aerobiskiem vingrojumiem muzikālās pauzēs. Veiksmīga K. Brektes scenogrāfija, samazinot lielās skatuves spēles laukumu, lai skaistos tērpos ieģērbtās sievietes – lelles, tur nepazustu. Pamanīju, ka daži priekšā sēdošie skatītāji garlaikojās, blenžot savos telefonos. Nav vēl sapratuši, ka to redz ne tikai viņi paši, bet arī aktieri no skatuves.”
Sigita Paula: “Saistoša izrāde, kas ar savu stāstu ļoti aizrauj. Labs krimiķis sanācis! Un tik skaisti tērpi un tik brīnišķīgas aktrises! Veiksmīgs sezonas sākums.”
dailesteatris.lv.
