Atis Klimovičs: Atdarināšanas vērtais somu piemērs 1
Jāpievienojas kāda ukraiņu blogera emocionālajam vēstījumam saviem tautiešiem, kurā uzsvērta, viņaprāt, skaidri redzamā patiesība, ka ne par ko nevajadzētu būt pārsteigtiem, jo iespējams ir viss.
Lai pavisam droši pieņemtu šo domu, ieteikts aizbraukt uz Polijas pilsētu Krakovu, bet no turienes tālāk uz Osvencimas jeb Aušvicas pilsētiņu.
Visdrīzāk, trīsdesmitajos gados šādu nākotni ar masveida slepkavošanas nometnēm briesmīgākajos murgos nepieļāva pat vācieši, tomēr pēc nedaudziem gadiem tā kļuva par baisu realitāti.
Blogeris skatās uz savu galvaspilsētu Kijevu un vaicā, kādēļ tagad pēc piecus gadus ilgušā kara viņa tautieši ir pārliecināti, ka virs Kijevas nevar uzrasties krievu bumbvedēji?
Tas taču būtu par daudz, teiktu daudzi! Tieši tāpat lielākā daļa 2013. gadā uzskatīja, ka karš ar Krieviju ir pilnīgi neiespējams. Grūti aptvert, kādēļ skaudrā un pavisam svaigā pieredze tik maz māca. Iespējams, tā ir dabiska sevis aizsargāšanas reakcija, jo normāls cilvēks nevar domāt vienīgi par ārprātīgo un šaušalīgo.
Tas saprotami, un tādēļ visu karu laikā, lai arī deformētā veidā, dzīve ir turpinājusies. Arī ar basketbolu, jā, Hitlera okupācijas laikā Latvijā notika okupētās valsts teritorijas čempionāts, turpināja dzimt bērni. Tāpat arī Ukrainā katru dienu dzimst bērni un katru dienu turpinās apšaudes.
Par laimi, šobrīd ne katru dienu tiek ziņots par jauniem kritušajiem. Nav skaidrs, kas veido uzskatu, ka 5, 10, pat 20 apšaudes diennaktī nav nekas sevišķs, pie tā lielākā daļa sen pieradusi, un tādēļ iespējams uzskatīt, ka lieli militāri pasākumi Krievijas armijas iebrukuma paskatā nav ticami.
Lai nu ko, bet otrā robežas pusē notiekošo ukraiņu dienesti rūpīgi izlūko un analizē.
Viņu secinājumos optimisma maz – krievi faktiski pabeiguši spēku veidošanu un koncentrāciju pie Ukrainas robežas. Turklāt to bruņojuma veids neatstāj šaubas, ka tās ir armijas daļas, kas tiek apmācītas uzbrukuma veikšanai.
Vai no tā izdarāms viennozīmīgs secinājums par liela uzbrukuma neizbēgamību? Drīzāk ne, un ukraiņu eksperti mudina izdarīt visu, lai tas nenotiktu.
Ko un kā – pateiks jebkurš centīgs vidusskolēns – stiprinot bruņotos spēkus un demokrātiju valstī, kā arī īstenojot sekmīgu ekonomisko politiku, kas vērsta uz sabiedrības lielākās daļas turīguma pieaugumu.
Līdzīgi ukraiņu blogerim beidzot arī Latvijas augstākā līmeņa amatpersona aicinājusi rūpīgāk paskatīties uz savu drošību. Nav īpaši būtiski, ka pasaulē tik pamanāma persona kā Vaira Vīķe-Freiberga vairs nav valsts prezidente.
Svarīgi ir tas, ka tieši viņa ir visumā sensacionālās ziņas autore, kas aicina baltiešus un poļus kopīgi padomāt par savu valstu brīvības nosargāšanu.
Acīmredzot, pret drošību nedrīkstam izturēties kā līdz šim, ja pat V. Vīķe-Freiberga, kas 2005. gada 9. maijā devās uz Maskavu, liek dzīvot ar domu, ka iespējams arī vissliktākais scenārijs. Tas gan nenozīmējot, ka jādzīvo bailēs no Krievijas. Gluži pretēji, nepieciešams darīt visu, lai no nelaimes izvairītos.
Tādēļ spožākā no līdzšinējiem Latvijas prezidentiem mudina veidot četru valstu – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas – aizsardzības bloku, kas būtu spējīgs sevi aizstāvēt. Vietā salīdzinājums ar Somiju, kas samērā nesenā pagātnē sniegusi ne tikai sev, bet arī citiem atdarināšanas vērtu piemēru.
