“atkal man neticēsi.” Gundara Tomaša dzeja 0
Gundars Tomašs sevi par īstu dzejnieku neuzskata, jo par dzejas kultūru interesējas ļoti maz. Viņam patīk radīt vārdu salikumus, kas iepriekš nav dzirdēti un kas spēj vizualizēt to, kas notiek viņa galvā. Parasti raksta par sevi un citiem, bet patīk arī pafantazēt.
“Manu bērnību var atrast Vecpiebalgas laukos, taču dzīves ceļi ir aizveduši uz Rīgu,” stāsta Gundars. Šobrīd pār jaunā autora ikdienu valdot rutīna (darbs – mājas – darbs), bet brīvdienas tiekot pavadītas bezatbildīgi, jo joprojām iekšā jaunības trakums.
“Esmu vienā no dzīves grūtākajiem posmiem, jo šobrīd nezinu, ko gribu nākotnē darīt.
Arī sapnis par ģimenes veidošanu šķiet ļoti tāls, varbūt pat nesasniedzams.
Iespējams, es pārāk daudz domāju un nesaprotu to, ko citi saprot.”
Gundars ir pārliecināts – dzeja ir viens no labākajiem līdzekļiem, kā pārdzīvot skumjas. Tā ir kā narkotika, kas izvelk no realitātes, un, ja labi gribi, tad tā arī spēj uzlabot garastāvokli ilgtermiņā. Šobrīd viņš gribētu mainīt sevi un atrast savu patieso identitāti. Vārdi palīdz, tāpēc jaunais autors cer, ka vēlāk uz šo dzīves periodu atskatīsies ar spēcīgu nostalģiju.
– Kam īsti jānotiek, lai tu apsēstos un uzrakstītu dzejoli?
G. Tomašs: – Tas notiek spontāni, jo iemesli var būt dažādi. Skumjas, vientulība un vēlme no tā visa atbrīvoties. Citreiz prātā ienāk unikāla ideja, kuru vēlos īstenot. Bieži rakstu kustībā (mašīnā, sabiedriskajā transportā), jo tad ir vieglāk atrast nepieciešamos izteiksmes līdzekļus.
– Kāda ir tava radniecības pakāpe ar dzejnieku Jāni Tomašu?
– Jānis ir mans brālis, kurš noteikti ir atstājis lielu iespaidu uz manu personību. Bērnībā ļoti ietekmējos no viņa, jo klausījos tādu pašu mūziku, valkāju viņa drēbes un vidusskolā pat sekoju līdzi dzejas gaitām.
Šobrīd viņš ir mans mīļākais dzejnieks, jo dievinu viņa stilu un reālismu.
– Kā ģimene izjūt to, ka tajā ir vismaz divi dzejiski indivīdi?
– Māsas mūs salīdzina ar brāļiem Kaudzītēm, bet jaunībā arī viņas rakstīja dzeju, tāpēc Tomašu dzimtā tas dzejas gēns ir katrā. Mammai arī ļoti patīk rakstīt dzejoļus. Pamatskolā viņa pat rakstīja manā vietā, lai tikai es nopelnītu labāku atzīmi.
Ja godīgi, tad prieks, ka esmu piedzimis tik kuplā un dzejiskā ģimenē, jo garlaicīgi nekad nebūs.
– Es skolas laikā arī rakstīju, jo bibliotēkā ņēmu stilīgās dzejas grāmatiņas un arī skolotāja likās mudinoša būt radošiem. Pastāsti par savu literatūras skolotāju! No skolas vai no dzīves – kurš tevi aizveda pie dzejas?
– Sāku bērnībā rakstīt hip-hop tekstus un ar labāko draugu pat ierakstījām dziesmas.
Laika gaitā teksti kļuva nopietnāki,
un atceros, ka literatūras stundās skolotāja Vita Lapiņa to pamanīja un arvien biežāk man deva iespēju sevi pierādīt dažādos konkursos. Varbūt skolas laikā es to nenovērtēju, bet tagad gan ir liels prieks par darbu, kas tika ieguldīts.
– Pastāsti, lūdzu, par bērnību Vecpiebalgā… tā noteikti nav tāda pati kā Rīgas bērniem, mikrorajonu un piepilsētu iedzimtajiem.
– Svaigs gaiss, plašums un brīvības sajūta. Atceros, ka bieži bijām ārā līdz tumsai, bet vecāki neuztraucās, jo pietika tikai uzkliegt, lai mēs saprastu, ka jāiet mājās.
Vasara laukos vienmēr ir bijusi ideāla,
jo vari aiziet uz tuvāko dīķi vai ezeru nopeldēties, kad gribi. Nav laikus jāplāno, jo satiksme neietekmē tavas vēlmes. Bija gan jārēķinās, ka jebkurā brīdī var pasaukt palīgā uz ganībām, šķūni vai pie ražas novākšanas, bet nu tagad, sēžot dzīvoklī, es uz to visu atskatos kā uz vienu lielu piedzīvojumu.
DZEJAS ABC. Literatūrkritiķe JŪLIJA DIBOVSKA: «Šīs dzejas liriskais varonis ir nedaudz traģiska persona, tomēr nožēla par kaut ko šķietami nepareizu nav viņa stiprā puse. Drīzāk tikai obligātais minimums – varbūt iemesls, lai izpaustos, sajustu sevi dzīvu un sāpošu, lai ieritinātos meitenes azotē un paspēlētos ar «svētuma» jēdzienu.»
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Gundara Tomaša dzejas kopā
***
es aizdegos no tava skatiena
no dzirkstelēm, kas acīs
jo kā tikko dzimis saullēkts
tu iekrāsoji manus bālos vaigus
tāpēc negribu nekad pārstāt
magnētisko lūpu savienojumus
un negribu nekad pāršķelt
mūsu satvēriena Šengenas zonu
turpināsim izdaiļot naktis
ar paštaisītām zvaigžņu kolāžām
un tabakas dūmu sarunām
jo es jau drīz būšu klāt
tajā pašā bezmaksas stāvvietā
***
kamēr tu meklē eksotiku
un tēlo Kolumbu uz naktskluba grīdas
es pārdozēju mobilos datus
tava profila svētajos rakstos
un labāk nezināt
taču esmu daļa no četru sienu mafijas
pieķēdēts pie atmiņu ūdenskrituma
un atpakaļ ceļa nebūs
pirksti ir noparkojušies aizliegtā teritorijā
un acis grēko uz nopulētā ķermeņa skatloga
tagad zinu kā tas ir
pielūgt reklāmas
***
netālu no pieminekļa tu veic kārtējo slepkavību
upuris tiek iebetonēts oranžu liecinieku pavadībā
tomēr lietiskie pierādījumi kā drosmīgs modinātājs
liek sirdspukstiem un itāļu dizainam satraukties
uz drēbēm pelēki asinsķermenīši
tie dejo vēja nagos kā pieredzējis deju kolektīvs
kamēr zeltīto pirkstu buldozers strauji brauc tiem pāri
protams, visi noziegumi nebeidzas labi
manu sirdi tā nenotīrīsi
***
es nemāku uztvert
kompulsīvos egoisma plūdus
tie kā melnas tintes uzbrukums
kaitē manām kvadrātiņu ģimenēm
un es negribu saprast
karalisko pieklājības hierarhiju
kur visspēcīgākajā sadursmē
neviens nekad neko nezina
kā arī nevēlos sajust
netīros pagātnes glāstus
tie kavē manu eksistenci
un traucē nevainīgām dvēselēm
kā arī negribu piedot
stulbiem likteņa izaicinājumiem
jo gribu būt ar tevi
bet neprotu ar sevi
***
es neticu reliģijai
taču uz manas ādas ir uztetovēti elki
un kad gribēju atmest
tad plaušās ieskanējās dūmu detektors
taču kad istabā atstāju gaismu
un kad aizcirtu durvis
spuldzītei parādījās asaras
tieši tāpat kā tev
kad atradi mani pie dzīvokļa durvīm
***
atkal man neticēsi
taču šovakar netiksimies
jo esmu pagātnes sastrēgumā
kā vientuļš mājas telefons
vienā līnijā ar savvaļas brāļiem
mēs stāvam kā izsalkuši vergi
daži nestuvēs
citi pieradināti pie zemes
tomēr dievus pielūgsim skaļi
svētajā lombarda vizītē
un kamēr asinsvadi elpos
drīz izdarīsim lai neelpo
***
vakar piedzīvoju masu pašnāvību
līķus atradīsi zaļā konteinerā
labākais draugs jau brīdināja
šodien turpināsim sērot
***
piedod man
miegs atkal spēlē paslēpes
un nepiedzimušo sapņu bērni
tiek okupēti kafijas skūpstu vientulībā
tāpēc lūdzu
pieradini mani pie vienkāršo frāžu putniem
ļauj piezemēties sava auguma siltajās zemēs
no vaigu bedrītēm līdz pirkstgalu dekorācijām
izaicināsim klusuma bruņotos spēkus
līdz tavi lūpu kaktiņi liecinās
es varu mainīties
