“Jānodzīvo puse mūža, lai saprastu, ka neesi iemācījusies dzīvot”. Rakstnieces Daces Judinas septembra sajūtas 0
Kopš bērnības septembris bijis tāds dīvains laiks, kad viss notiek, mainās, atsākas. Kad gaisma kļūst zeltīta, jo saulstari krīt slīpāk, un aizejošās vasaras kuplie, saceltie brunči pilni āboliem. Pārdomu laiks… Domāju. Par Laiku. Ūdeni, kas aiztek. Upēm, kurās divreiz nevar iekāpt. Un ceļu, kas vijas tālāk – no kalna lejā, kalnā augšā, cauri mežam, pāri laukam… Atliek vien pa to iet. Par sapņiem, kuri sapņojot un pa gabalu izskatās savādāki nekā īstenībā. Par cilvēkiem, ar kuriem liktenis mūs saved kopā, lai mēs kaut ko saprastu un iemācītos. Un par dāvanām, kuras mums tiek dotas… Tīmeklis pašķīries, viss rādās citādi – dziļāk, asāk, tuvāk…
Vairāk nekā divdesmit gadu esmu saistīta ar medijiem – agrāk kā algota štata žurnāliste, redaktore, tagad kā neatkarīga publiciste, rakstniece, konsultante.
Reizēm spēlējos ar domu – vai man ar šodienas prātu un dzīves izjūtu gribētos atgriezties presē? Jā un nē. Jā, jo tur ir dinamika, kustība, mainība, drosme. Nē, jo pārāk daudz steigas, virspusības un anglicismu. Pārāk maz cieņas, iejūtības, cilvēcības un labas literārās valodas.
**
… jāja trešais tēva dēls dienu, jāja nakti, līdz nonāca krustcelēs,
kur lielā akmenī bija iekalts stabs ar trim bultām – ceļa rādītājām.
Jāsi pa labi – zirgu zaudēsi. Ceļš bija plats un labi kopts.
Jāsi pa kreisi – sirdi zaudēsi. Ceļš bija skaists un līkumains.
Jāsi taisni – sevi pazaudēsi. Ceļš bija šaurs un ērkšķains.
Stāvēja trešais tēva dēls un domāja – kuru ceļu izvēlēties…
To plato, taisno, labi iemīto un pārredzamo?
Vai skaisto, bet līkumaino?
Vai arī šauro, ērkšķaino un sāpīgo? Kurš pateiks?
**
Bet cilvēki, cilvēki ir galvenais! Mainās laiki, iekārtas, varas un valdības. Cilvēki paliek. Tāpat kā viņu dzīve, likteņi. Dzīvesstāsti un likteņstāsti. Tāpēc man tik ļoti patīk rakstīt par cilvēkiem. Dažādiem – gan labiem, gan ne tik labiem, gan ļauniem. Izpētīt, kas un kādi apstākļi viņus izveidojuši tieši tādus. Saprast viņu rīcību, ieiet prātā un sirdī.
Ticu, ka ikviena cilvēka esībai šajā pasaulē ir jēga un nolūks, un cilvēka mūžs nav tikai iekavas, divi skaitļi un svītriņa.
**
Ceļš – nezināms lokās kā čūska sauc tālāk pāri Laikam
Saule – tieši sejā aiz mākoņiem kā apskāviens spogulī
Mākoņi – draiskas aitiņas kalnos seģene vairogs pār mums
Jūra – no aizmūžiem bija vakar būs rīt noslēpumus glabā
Stāsti – sveces liesmā acīs divu vientulību krustpunktos
Uguns – dzīvība pulsē zem ādas dzirksteles tumšās debesīs
Sirds – rāmi pukst klūpot nojauc ritmu apstājoties aizauļo
Rīts – steidzīgs un līksms maigi nepielūdzams par ātru
Ceļš – pazīstams ritinās kamolā mājup cauri varavīksnei
