“Tukuma piens”: Pie mums turas stabili saimnieki, nevis staigātāji 0
Aizvadītās vasaras sausums un karstums ietekmējis arī piena ražošanu – gan vērtējot pēc iepirktā piena daudzuma, gan arī pēc kvalitātes rādītājiem. Viens no prognozējamākajiem piena ražotāju partneriem Latvijā ir akciju sabiedrība Tukuma piens, kas pēdējos gados naudas apgrozījumu audzē par desmit procentiem gadā. Ints Poškus Tukuma piena direktora amatā ir kopš 2012. gada. Intervijā viņš stāsta par to, kādas iespējas un nosacījumus kā sadarbības partneris Tukuma piens piedāvā piena ražotājiem.
– Ar ko Tukuma piens atšķiras no citiem Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem?
– Ja runājam par piena iepirkumu, jāteic, ka atšķiramies ar savu prognozējamību, stabilitāti. Vienmēr laikā un pilnā apjomā izpildām savas saistības. Mums nekad nav viszemākās piena iepirkuma cenas. Mēs arī sadarbojamies tieši ar saimniecībām, bez starpniekiem.
– Cik daudz piena ik dienu iepērkat?
– 220–230 tonnas svaigpiena.
– Vai uzņēmuma darbību ietekmēja aizvadītās vasaras dabas apstākļi?
– Mūsu piegādātāju skaits nemainījās, tomēr par aptuveni 10% samazinājās piegādātā piena daudzums. Visās mūsu piegādātāju saimniecībās juta sausuma un karstuma ietekmi, izslaukums vairāk vai mazāk kritās. Piegādātajā pienā mazāk nekā agrāk bija tauku un olbaltumvielu.
Savulaik mums amerikāņu eksperts stāstīja, ka govīm vispiemērotākā ir +7 grādu temperatūra. Šādā temperatūrā govis jūtas viskomfortablāk. Mēs redzam, ka saimnieki kūtīs liek ventilatorus, smidzina ūdeni, tā rūpējoties par ganāmpulka komfortu. Karstums, šķiet, nepatīk nevienam.
– Latvijā visu laiku samazinās iepirktā piena daudzums, augustā pat par 9,9% salīdzinājumā ar 2017. gada augustu. Vai šī tendence ir saistīta tikai ar sausuma un karstuma ietekmi?
– Latvijā no slauktā piena pašpatēriņam vajag nedaudz vairāk kā pusi no ražotā piena. Nosauktais piena iepirkuma kritums ir saistīts vien ar dabas apstākļiem. Mūsu sadarbības saimniecībās ganāmpulkus neviens arī piena krīzes laikā nesamazināja un nelikvidēja. Plašsaziņas līdzekļos gan izskanēja ziņas par dzīvnieku skaita samazināšanu ganāmpulkā un par to likvidēšanu.
Mēs maksājam zemniekiem nedaudz vairāk kā vidējā tirgus iepirkuma cena. Šāda attieksme ļauj viņiem nodrošināt stabilāku finanšu stāvokli.
Mūsu sadarbības partneri ir arī diezgan droši par mūsu sadarbības ilgtspēju. Globālā piena krīze, ko vēl nesen izjutām, nav ne pirmā, ne arī pēdējā. Šo krīžu cikliskums ir zināms. Ja piena ražotājs ir drošs, ka piena iepirkums turpināsies, viņš vismaz psiholoģiski tiek tai pāri un turpina darbību.
– Kādus līgumus Tukuma piens slēdz ar saviem piena piegādātājiem?
– Igaunijā ir populārāk nekā Latvijā slēgt piena piegādes līgumus uz gadu par fiksētu cenu. Mūsu līguma nosacījumos ir teikts – ja saimniecība vēlas pārtraukt sadarbību, tai par šo ieceri ir jābrīdina vienu mēnesi iepriekš. Ja mēs šā mēneša laikā nevaram vienoties par sadarbības nosacījumiem, tad līgumu pārtrauc.
Nav iespējams slēgt līgumus uz noteiktu termiņu. Saimniecībai tas būtu ļoti liels risks. Var pienākt brīdis, ka, piemēram, uz trīs mēnešiem slēgtie līgumi beidzas, bet jaunais sadarbības partneris, jaunais piena pircējs nav atrasts. Ko darīt šajā gadījumā? Šeit ir jāatgriežas pie iepriekš nosauktās stabilitātes. Mūsu partneri zemnieki zina, ka mēs pirksim no viņiem pienu par konkurētspējīgu cenu.
– Vai daudz ir piena ražotāju, kuri ar mērķi iegūt labāku samaksu par pienu bieži maina piena pircējus?
– Ir, protams, šādi saimnieki, kas dažu centu dēļ sāk sadarbību ar citu piena pārstrādes uzņēmumu. Viņu īpatsvars nav liels. Zemniekiem ir svaigā atmiņā ukraiņiem piederošā Sērenes piena pārstrādes uzņēmuma un Bauskas Baltic Dairy Board darbība, pārtraucot iepirkt pienu, kā arī nesamaksātie parādi kreditoriem. Šie uzņēmumi kādu brīdi par pienu maksāja vairāk nekā citi kolēģi, bet beigās zemnieki palika bešā. Patlaban pie mums turas stabilie saimnieki, tie, kas nav staigātāji.
– Kur atrodas Tukuma piena piegādātāji?
– Mēs dodamies pie piena ražotājiem Kurzemē un Zemgalē. Braukšana pie ražotājiem ļoti sadārdzina ražošanas izmaksas.
– Cik daudz svaigpiena Tukuma piens pērk Latvijā un cik daudz citās valstīs?
– No vienas lielas Igaunijas saimniecības pērkam 20 tonnas piena ik dienu. Pārējais ir Latvijā ražotais piens. Mums ir vairāk nekā 200 piena piegādātāju.
– Esat vadošie bioloģiskā piena iepircēji un vadošie bioloģisko piena produktu ražotāji Latvijā.
– Bioloģisko piena produktu ražošana ir jāattīsta. Statistikas rādītāji liecina, ka Latvijā kopējais piena produktu patēriņš ik gadu krītas, visticamāk, patērētāju skaita samazināšanās dēļ. Piena pārstrādes uzņēmumi var attīstīties vien ar savu produktu eksportu. Ar konvencionālā piena produktiem mēs nevienā valstī neesam vajadzīgi, mūsu tuvākajiem kaimiņiem pašiem pietiek savu piena produktu. Bioloģiskie piena produkti ir izaugsmes iespēja. Esam ļoti nopietni sākuši darboties pie to eksporta jautājuma. Piemēram, Polijā par produktiem, kas ražoti no konvencionālā piena, pat dzirdēt nevēlas. Bioloģiskā piena izejvielas šajā valstī nepietiek, tāpēc poļi ir gatavi pirkt no bioloģiskā piena ražotos piena produktus. Esam sākuši sadarbību ar vislielāko Polijas mazumtirdzniecības tīklu Biedronka, tajā ir iekļāvušies 2800 dažādu lielumu veikali. Patlaban viņus interesē no mūsu bioloģiskā piena ražotais krējums un sviests. Notiek sarunas par eksportu uz šo valsti. Sākums ir, ceram uz sadarbības tālāku attīstību.
– Vai bioloģiskā piena ražošana dod priekšrocības konkurences cīņā?
– Dod, bez šaubām. Tas ir augošs tirgus segments. Vēl pirms pieciem gadiem Zviedrijā nebija bioloģisko produktu. Viņi uzskatīja, ka viņiem tāpat viss ir tīrs un labs. Patlaban Zviedrijā veikalos redzam lielus plauktus ar dažādiem bioloģiskajiem produktiem. Eksportā ceram uz bioloģiskajiem produktiem.
Vēl ir īpatnība attiecībā uz bioloģiskā svaigpiena ražošanu. Kāpēc zemniekiem būtu ar to jānodarbojas? Ganāmpulka produktivitāte taču ir daudz zemāka nekā konvencionālā piena ražotājiem. Bet mums ir noslēgti līgumi ar visiem mūsu piegādātājiem – bioloģiskajiem saimniekiem, kur iekļauts nosacījums par to, ka piena iepirkuma cena neseko konvencionālā piena cenai. Svaigpiena iepirkuma cenu Latvijā ietekmē Eiropas industriālo piena produktu cenas. Ja sviesta, piena pulvera vai siera cenas kāpj, tad kāpj arī piena iepirkuma cenas. Ja šo produktu cenas krītas, tad krītas arī piena iepirkuma cenas. Samazināt cenas piena produktu pārdošanas tīklā ir ļoti viegli. Kad piena iepirkuma cenas kāpj, tad sākas lielās problēmas produktu cenu celšanai veikalu tīklos. To ir sarežģīti darīt.
– Kādas ir attiecības ar veikalu tīkliem?
– Tās ir jākopj. Citādi nevar. Svarīgi, cik uzticams produktu piegādātājs esi, gan vērtējot pēc piena produktu kvalitātes, gan arī pēc to piegādātā daudzuma.
– Lauksaimnieki sarunās uzsver netaisnību, ka Latvijā vidējā piena iepirkuma cena ir būtiski, – patlaban par vairāk nekā pieciem centiem – mazāka nekā citās ES dalībvalstīs. Veikalā piena produktu cenas ir līdzīgas vai pat mūsu valstī lielākas.
– Tukuma piens patlaban (18. septembrī. – Red.) par vienu litru piena maksā vidēji 30,5 centus. Citās ES dalībvalstīs zemniekam izmaksas ir augstākas, tas ir vissvarīgākais iemesls. Mani vienmēr izbrīna žurnālistu veikums. Viņi salīdzina piena iepirkuma cenas Latvijā un citās ES dalībvalstīs un tad aplūko dzeramajam pienam veikala plaukta cenu, kas ir visvienkāršāk. Salīdzina šo cenu Latvijā un Vācijā. Tā gandrīz neatšķiras. Kā tas var būt? Tomēr neviens nepasaka, ka kaut vai pievienotās vērtības nodoklis Latvijā ir 21%, Vācijā 5%. Lūk, tas vien rada cenas atšķirību, nerunājot nemaz par veikalu cenu politiku.
– Vai jūs atbalstītu 5% PVN ieviešanu pienu produktiem arī Latvijā?
– Noteikti atbalstu.
Latvija ir unikāla ar to, ka pietiek pašu piena, tomēr importa un privāto zīmolu piena pārdošana veido gandrīz 40% īpatsvaru. Tas viss ir importa piens. Nekur citviet pasaulē tā nenotiek!
Mēs vedam uz citām valstīm lielu daudzumu svaigpiena un ievedam no tām fasētu pienu. Savas piena pārstrādes jaudas nenoslogojam.
Mēs diezgan ilgu laiku Igaunijas Maxima veikalu tīklam ražojām privātā zīmola piena produktus. Pērn viņi mums pateicās par labo sadarbību un to pārtrauca. Iemesls – vajag pārdot vietējos piena produktus. Vaicājām, vai iemesls ir šo produktu cena. Nē, mūsu piedāvātā esot izdevīgāka, tomēr ir jāatbalsta vietējie ražotāji.
Par sadarbības jautājumiem runājām ar vislielāko Zviedrijas mazumtirdzniecības tīklu Coop. Viņi stāstīja – ja Coop veikalā parādītos importa piena produkts, proti, tāds, ko ražo Zviedrijā, tad nākamajā dienā būtu valsts mēroga skandāls. Bet Latvijas veikalos mierīgi pārdod importa pienu ar valsts galveno simbolu – valsts karogu – uz iepakojuma dizaina.
– Vai Coop var pasūtīt, piemēram, Tukuma pienam bioloģisko jogurtu un marķēt to ar savu privāto zīmolu kā Zviedrijā ražotu?
– Tas nav iespējams. Uz visu piena produktu iepakojuma atrodas ovāls, kur redzama produkta ražotājvalsts. Likums ļauj kā ražošanas vietu norādīt arī Eiropas Savienību, nenorādot konkrēto valsti. Pircējs tad uzreiz saprot, ka viņam nepiedāvā vietējo piena produktu.
– Vai Latvijā veikalā var nonākt piena produkti, kas ražoti mūsu valstī, bet šajā ovālā ir norādīta ES izcelsme?
– Neviens Latvijas piena produktu ražotājs tā nerīkosies.
– Cik aptuveni lielu īpatsvaru veido bioloģisko piena produktu ražošana?
– Aptuveni 10% no apgrozījuma. Ļoti ceram uz strauju izaugsmi šajā segmentā. Bioloģisko pienu Kurzemē daudz vairāk iepirkt nevaram, būs jāsāk braukt pēc tā uz Vidzemi un Latgali, kur ir rezerves. Ņemsim pienu nost kaut vai Lietuvas pircējiem. Latvijas zemnieku piens, lai gan ar bioloģiskajām metodēm ražots, ne vienmēr pārtop bioloģiskajā produktā. Tas aiziet uz konvencionālo piena produktu ražošanu. Mēs viegli varētu dubultot bioloģisko piena produktu ražošanu. Svaigpiena izejvielu Latvijā varētu atrast.
– Kāda ir Tukuma piena sadarbība ar piena piegādātājiem?
– Sadarbojamies tieši ar piena ražotāju saimniecībām. Pienu pērkam tik daudz, cik mums to vajag. Ar mums sadarbību nevar pēkšņi uzsākt kāds no cita piena pircēja aizgājis piegādātājs. Ražot vairāk piena produktu mēs spētu, tomēr pārdošana ir ierobežota. Pārdošanas daudzumi ik gadu kāpj apmēram par 10%.
– Latvijā ir teju 40 piena pārstrādes uzņēmumu. Nereti dzirdam ekspertu vērtējumus par to, ka piena pārstrādes nozare nedarbojas efektīvi, un aicinājumu salīdzināt mūsu situāciju ar Lietuvu un Igauniju. Vai nākotnē varam sagaidīt izmaiņas?
– Jau desmitiem gadu runā par ražošanas koncentrēšanu mazākā skaitā uzņēmumu, tomēr nekas būtiski nemainās. Precizēšu, ka Food Union gan iekļāva savā grupā Valmieras pienu un Rīgas piensaimnieku. Pavisam nelielie pārstrādes uzņēmumi ražo savu nišas produktu, ir atraduši savu pircēju un, manuprāt, nevienam netraucē. Mēs darbojamies ar industriālām metodēm, ir neizmantotas jaudu rezerves, un jāņem vērā, ka Latvijas tirgus aizvien mazinās. Šo procesu ietekmēt nevaram. Mūs var glābt vien eksports.
– Kas tad ir Tukuma piena svarīgākie eksporta produkti?
– Patlaban eksporta produkti veido vidēji 10% no uzņēmuma naudas apgrozījuma. Eksporta daudzumi noteikti ir jāaudzē. Kad vēl bija atvērts Krievijas tirgus, šķita, ka aizvien vairāk produktu ir jāeksportē uz Krieviju, tas ir milzīgs tirgus. Pēc tam, kad gluži negaidot noskanēja sankciju zvans, uzņēmumi, kas Krievijā pārdeva lielu produktu daudzumu, vēl joprojām nav īsti atjēgušies. Arī viens otrs lielais Lietuvas piena pārstrādes uzņēmums. Mēs Tukumā gandrīz bez sāpēm pārlikām uz Krieviju eksportēto produktu daudzumu, kas veidoja 6% no apgrozījuma, uz citām valstīm un ražošanu samazinājām tikai vienu divus mēnešus.
– Tukuma piens iesniedza Lauksaimnieku konsultatīvajai padomei projektu tālākai izaugsmei.
– Projekts ir apstiprināts. Nevēlos patlaban to komentēt, skauģu netrūkst. Augam visu laiku. Pēdējo 15 gadu laikā izaugsmē ir ieguldīti vairāk nekā 20 miljoni eiro. Ik gadu investējam un investēsim naudu izaugsmei. Šī investīcija, par kuru jautājāt, ļaus plānveidīgi augt tālāk.
– Vai būs arī jaunas darba vietas?
– Šāds jautājums raisa smaidu. Iesniedzot ES atbalsta projekta pieteikumu, vienmēr investīciju projektam ir jāparedz darbinieku skaita kāpums. Projektu administrējošās iestādes zina, ka darbaspēka problēma ir milzīga. Loģiski būtu, ka investīciju projekts, parasti tas ir vērsts uz ražošanas automatizāciju un/vai mehanizāciju, samazinātu darba vietu skaitu. Mums ir grūti nokomplektēt darbinieku štatu ražošanas cehā un arī tehniskajos dienestos.
– Vai šo problēmu risinātu viesstrādnieku piesaiste?
– Ja uzņēmums nonācis strupceļā ar darbinieku trūkumu, neko sliktu par iespēju piesaistīt viesstrādniekus nevaru teikt. Milzīgu problēmu es šajā procesā nesaskatu. Mēs vēl kaut kā ar vietējiem darbiniekiem lāpāmies.
– Vai ir kādas tendences, kas traucē uzņēmuma izaugsmei?
– Mazāks PVN, kā teicu iepriekš, palīdzētu cīnīties ar piena produktu importu. Uzņēmējdarbības vides problēmas Latvijā, ja esi likumpaklausīgs, nesaskatu. Nav mums apgrūtinošu pārbaužu vai kā līdzīga. Nodokļu slogs ir nodokļu slogs, to ietekmēt nevaram. Var runāt par ēnu ekonomiku, kas šo uzņēmējdarbības vidi pasliktina. Nevaru iedomāties, ka patlaban svaigpiena iepirkuma tirgū var darboties pelēkajā zonā. Mēs skaidras naudas norēķinus neveicam vispār. Produktu mazumtirdzniecību arī neveicam. Iespējams, kāds cits piena produktu ražotājs darbojas pēc citiem principiem. Lai katrs pats tad tiek galā.
– Daudzi piena pārstrādes uzņēmumi veido savu veikalu vai tirdzniecības vietu. Vai Tukuma pienam tas būtu izdevīgi?
– Mēs, visticamāk, to neveidosim. Neredzu šādam solim ekonomisko pamatojumu. Katram ir jādara tas, ko viņš vislabāk prot darīt. Lai zemnieks audzē un slauc govis. Mēs pārstrādāsim pienu, un tirgotāji lai pārdod piena produktus.
– Kāds ir Tukuma piena vēstījums Latvijas piena ražotājiem?
– Varu apliecināt zemniekiem, ka esam prognozējams un absolūti drošs sadarbības partneris. Mēs nekad neveicam asas kustības, kā šajā pavasarī to darīja daži pārstrādes uzņēmumi, uzreiz samazinot svaigpiena iepirkuma cenu par 4–5 centiem. Tukuma piens, ja sāk mazināt piena iepirkuma cenu, dara to ļoti pakāpeniski – ne vairāk kā par vienu centu mēnesī.
Tikšanās reizēs ar lauku saimniekiem aicinām viņus vērtēt iespēju sākt darboties ar bioloģiskajām metodēm. Stāstām viņiem par iespējamajiem ieguvumiem no šādas darbošanās. Ir saimniecības, kas šajā padomā ieklausās un sāk pārejas periodu bioloģiskās saimniecības statusa iegūšanai.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
