Ikudzi: audzināšana japāņu gaumē; kā ārstē mazos japāņus 0
Bērnu audzināšana Japānā ir ne tikai pedagoģisko metožu kopums, bet vesela filozofija, kuras mērķis ir nākamo paaudžu izglītība un apmācība. To sauc par “Ikudzi” un tā atspoguļo uz tradīcijām balstītās kultūras oriģinalitāti. Portālam Psychologies stāsta skaistumkopšanas eksperte un blogere Jūlija Enhele, kura jau vairākus gadus dzīvo divās valstīs.
Audzināšana Uzlecošās saules zemē ir atkarīga no bērna vecuma.
No 0 līdz 5 gadiem
Šajā vecumā bērns tiek uzskatīts par “imperatoru”: viss ir atļauts, visi viņam izdabā. Stingrākais, ko viņš dzird no vecākiem – brīdinājumi piesargāties, piemēram, “netīrs”, “slikts”, “karsts”, “bīstami”.
Par kritieniem un sasitumiem atbildību uzņemas māte un noteikti atvainojas, ja bērns ir sasities vai apsvilinājis pirkstu.
Viņa rūpīgi uzrauga bērnu, bet tēvs līdzās parādās vienīgi nedēļas nogales pastaigās. Pēc tādas izturēšanās bērni kļūst par īstiem diktatoriem un uztver māti un vecmāmiņu kā savas kalpones.
Uz bērnu nepaceļ balsi, nerāj, neietekmē fiziski. Galvenais sods ir draudi atsvešināties no vecākiem, ģimenes, kolektīva. Lai viņš aizdomātos par savu uzvedību, pietiek pateikt: “Ja tu tā uzvedīsies, visi no tevis novērsīsies.” Japāna ir grupu, nevis indivīdu valsts.
No 5 līdz 15 gadiem
Šajā vecumā bērns tiek turēts dzelžainā satvērienā. Audzināšanas pamats ir disciplīna un vēlreiz disciplīna. Bērna uzvedība (cieņa pret gados vecākiem cilvēkiem) un viņa izskats (stingra forma skolā, nepārspējama precizitāte) tiek pakļauti stingriem noteikumiem.
Galvenais bērnu audzināšanas princips šajā vecumā ir visu sabiedrības locekļu vienlīdzība, neatkarīgi no izcelsmes un finansiālās situācijas: “Neizcelies, esi kā visi pārējie.”
Mīļākā izklaide skolēniem – komandu sporta spēles, stafetes un kora dziedāšana. Bērns iemācās būt daļa no mikrogrupām un strādāt komandā, tādējādi veidojas viņa grupu apziņa un sociālā atbildība.
Vecāki par 15 gadiem
Ar pusaudžiem Japānā komunicē uz līdzvērtības pamata: uzskata, ka no šī vecuma jaunais sabiedrības loceklis spēj uzņemties atbildību par sevi, ģimeni un valsti kopumā.
Jaunajiem japāņiem stingri jāievēro noteikumi, normas un tradīcijas.
Tajā pašā laikā viņš var atļauties ģērbties, kā vēlas, sekot Rietumu modei un pat parādīt zināmu savam vecumam raksturīgu dumpīgumu. Tomēr šis pašidentifikācijas posms nekad nesagrauj agrākā vecumā ielikto pamatu.
Japāņi un bērnu veselība
Attieksme pret veselību ir savdabīga: ir normāli ziemā iznest zīdaini ārā vieglā apģērbā, bērni skraida basām kājām pa aukstu grīdu, sēž uz tādas gan mājās, gan skolā.
Japānā saaukstējies skaitās tas, kuram ir auksts vēders: tad māte uzliek bērnam sildošu jostu. Bet ne zeķes – tās uzvelk pēdējās. Klepum un iesnām nepievērš uzmanību, tāpat augsta temperatūra netiek uzskatīta par slimības pazīmi.
Diagnozi ārsti uzstāda vienu un to pašu – saaukstēšanās un to vienmēr ārstē ar antibiotikām.
Tāpēc ir tik daudz alerģisku cilvēku un to, kas cieš no atopiskā dermatīta. Toties vakcīnas Japānā ir ļoti populāras, tostarp pretvēža vakcīnas.
Neskatoties uz no Rietumu viedokļa pretrunīgo uzskatu par veselību, Japāna ir ilgdzīvotāju valsts, starp attīstītajām valstīm tajā ir zemākais aptaukošanās indekss, kā arī japāņi izskatās 20 gadus jaunāki par savu bioloģisko vecumu.
Noslēpums slēpjas ēšanas īpatnībās: mazas porcijas, uzturā daudz zivju un svaigu dārzeņu, vitamīnu un uzturvērtības aprēķini, pat bērnudārzā. Turklāt japāņi dienā izdzer līdz 2 litriem ūdens, kas bagātināts ar ūdeņradi, un neatstāj novārtā fizisku slodzi.
