Augstā dziesma latviešu romantismam 0
Vēl ar 2018. gadu marķēta, taču aktuālāka par aktuālu un sen, pat ļoti sen gaidīta ir literatūrzinātnieka, LU emeritētā profesora Viestura Vecgrāvja (1948) grāmata par romantisma izpausmēm latviešu literatūrā.
Ar mani vienisprātis noteikti ir tie, kuri ir bijušie (vai arī esošie) Viestura Vecgrāvja studenti. Un ne tikai, jo šī ir grāmata, kas apliecina latviešu zinātnes pieejamību literatūras gardēžiem un arī tiem, kuriem dzeja vienkārši ir mīļš žanrs, kurā veldzēties bez īpaši apgūtām priekšzināšanām par virzieniem un citām poētikas niansēm.
Arī Viesturs Vecgrāvis ir iekļāvies beidzamo gadu literatūrzinātnes tekstu tendencē, proti, būt zinātniski precīziem, profesionāli uzrakstītiem, taču vienlaikus saistošiem un saturiski (arī leksiski) pieejamiem plašākai publikai.
Tādēļ mazliet mulsina… un nepiekrītu ievadā lasāmajam Viestura Vecgrāvja paskaidrojumam (drīzāk to nodēvētu par atvainošanos akadēmiskajai videi) par teksta neakadēmiskumu, kas šoreiz ir nevietā, jo teksta pieejamība plašākai auditorijai nemazina pētījuma vērtību, gluži pretēji – veic šobrīd ļoti būtisku nacionālās kultūras apzināšanas un apzināšanās sabiedrībā misiju.
Romantisma latviskais šarms
Viesturs Vecgrāvis pētījumā iet salīdzinošā aspekta taku, un ne velti, jo latviešu literatūra tomēr salīdzinājumā, piemēram, ar Rietumeiropas literatūru, attīstījās krietni vēlāk (līdzīgi kā citu t. s. mazo tautu literatūra – igauņu, lietuviešu, somu).
Būtiski(!) ir tas, ka zinātnieks latviešu literatūru nostata paralēli cittautu tekstiem un tendencēm. Ievadā autors, runājot par grāmatas mērķi, uzsver, ka nepieciešams “pievērst uzmanību tam, cik noturīga un dažāda, plaša un īpatna ir mūsu romantiskā dzeja [..], palīdzot izprast un izjust latviešu romantisko dzeju kā organisku un vienlaikus suverēnu pasaules romantiskās dzejas sastāvdaļu, kā tās saturiski savdabīgu nacionālu segmentu” (16. lpp.).
Un atkal jāiesaucas – ne velti (!), jo vēl šobaltdien latviešu literatūra pārsteidz ar spēju raibu raibās pasaules literatūras tendences gaumīgi samiksēt vienkopus, asimilēt un radīt pārsteidzoši kvalitatīvus dažādībā diedzētus tekstus, un turklāt neaizmirstot par t. s. nacionālajām ētiskām un estētiskām vērtībām – dzīvesziņu, mentalitāti, latviešiem tik raksturīgo “baltās” pasaules izjūtu, tautas gara mantojuma bagāto klāstu.
Autors akcentē Leona Brieža izteikumu, ka romantisms (arī kristietība un folklora) nenoliedzami ietekmējis latviešu literatūras attīstību kopumā.
Kāds tad ir latviešu romantisms, romantiskā pasaules izjūta?
Tam ir dažādas modifikācijas, bet, neiedziļinoties klasifikācijās, izcelšu dažas autora minētās iezīmes: ilgošanās motīvs (39. lpp.), klusuma estētika (39. lpp.), “centrā ir cilvēka un dabas vienotība un saskaņa” (43. lpp.), jūtu pasaules dominante (44. lpp.).
Nobeigumā Viesturs Vecgrāvis, atklājot latviešu romantiskās pasaules izjūtai raksturīgās iezīmes un norādot iemeslus romantisma ilgnoturībai latviešu literatūrā, akcentē spēcīga liriskā pārdzīvojuma dominanti: “Tā galvenie objekti ir daba un mīlestība, retāk – eksistenciālo kolīziju pretstati” (227. lpp.) – tas viss harmoniskais kopums iegūst “dvēseles Māju statusu”.”
Otra būtiska latviešu dzejnieku jūtu atkailināšana norit kā “romantiskā ilgošanās dažādās gradācijās, nereti par galveno izvirzot nevis kāda konkrēta mērķa sasniegšanu, bet gan pašu ilgošanās procesu kā pašpietiekamu vērtību” (228. lpp.).
Trešā saskaņojas ar iepriekšminēto ilgošanās estētiku: “aktīva un konsekventa tikumisko ideālu, humānistisku cilvēka dzīves principu prasība un arī ilgošanās, lai tie īstenotos konkrētajā laikā un konkrētā sabiedrībā, ne tikai mūžības un pārlaicīgās dimensijās” (228. lpp.).
Ceturtā autora nosauktā īpatnība papildina ilgošanās gradācijas aspektu, proti, tās saistītas ar zaudētās/zudušās paradīzes tēmu un latviešu dzejnieku sajūtām: “Pat kritiskās un absurdās, izteikti traģiskās situācijās [..] apziņā un vērtību kritērijos ir kāda iracionāla spīts, pamatu meklējumi un vēlme rast izeju no strupceļa un bezcerības.” (229. lpp.)
Dzejnieku un romantisma karuselis
Literatūrzinātnieks ievadā acīmredzamai sevis aizstāvībai, it kā paredzot iespējamos pārmetumus par kāda dzejnieka neiekļaušanu grāmatas romantiķu saimē, uzsver, ka “subjektīvi izvēlēti autoram personiski tuvi, pat mīļi romantiķi” (18. lpp.), un turpina: “Šeit nav rakstīts par tiem romantiķiem, par kuru daiļradi pēckara gados izdoti apjomīgi un respektējami pētījumi. [..] Tāpat autors ir novērsies no to mūsu romantiķu raksturojuma, kurus diemžēl nav dziļāk izpratis vai kuru dzejas personiskošanai nav pietuvojies tik, cik nepieciešams [..]” (17.–18. lpp.)
Autors, stāstot par latviešu romantisko pasaules izjūtu, izvēlējis hronoloģisko principu. Viņš it kā lasītāju iesēdina karuselī, kurā citos sēdekļos novietotas laikmetu griežu desmitgades, un katrā ir stāsts par kādu no latviešu romantiskās dzejas autoriem, sākot ar Ausekļa, Eduarda Veidenbauma un Aspazijas, Jāņa Poruka u. c. daiļradi, 20. un 30. gadu romantiķu dzeju (Austra Skujiņa, Jānis Ziemeļnieks u. c.), trimdas savdabja Linarda Tauna personību, nonākot līdz romantisma izpausmēm socreālisma dominantes apstākļos (Ojārs Vācietis, Velga Krile u. c.) un beidzot ar to autoru romantiskajām stīgām, kuru laikabiedri esam arī šobrīd (Amanda Aizpuriete, Anna Rancāne u. c.).
Nobeigumā vēlos izkliedēt autora šaubas par teksta (ne)zinātniskumu, piebilstot, ka būtiska grāmatas sastāvdaļa ir rodama tieši tās beigās, proti, divi pielikumi – “Romantisma īsa vēsture, idejas, žanri” un “Neoromantisms” – ir izstrādāti zinātniski korekti, un, lai gan apjomā konspektīvi, tie ir informatīvi dziļi.
Varu pačukstēt, ka rit intensīvs darbs pie romantismam veltītas dzejas antoloģijas tapšanas, kurā vienkopus būs lasāmi gan latviešu, gan cittautu romantisma dzejas paraugi. Ļoti gribētos cerēt, ka antoloģija šogad nokļūs lasītāju grāmatplauktos!
