Austrijas ministres dancis ar Kremli turpinās 0
Krievijā cīņa ar ārzemju žurnālistiem tikusi uzsākta, pie varas nākot Vladimiram Putinam. Vecais čekists labi sapratis, ka autoritāra režīma nāvējošākais ienaidnieks ir brīva un objektīva prese.
“Noderīgā idiota” pozīcijā sevi novietojusi Austrijas ārlietu ministre Kārina Kneisla, kas, neraugoties uz pilnībā nepieņemamu šīs valsts žurnālista darbošanos, asi nosodījusi aizliegumu viņam turpmāk iebraukt Ukrainā.
Savas valsts pilsoņu aizstāvēšana it kā ietilpst ārējā resora pienākumos, taču žurnālista Kristiāna Vēršica gadījums nepavisam nav ikdienišķs. Tieši viņa specifiskais darbības veids arī kļuvis par iemeslu Kijevas dusmām, apsūdzot Austrijas raidorganizācijas ORF darbinieku Ukrainas robežas pārkāpšanā, Krimas aneksijas attaisnošanā un pretukrainiskā propagandā.
Austriešu ministres teiktais, ka šāda ukraiņu izturēšanās esot Eiropā nepieņemams cenzūras akts, ir primitīvas demagoģijas piemērs.
Tam nav nekā kopīga ar izpratni par karu Ukrainā, kur pērn gājuši bojā 55 civiliedzīvotāji. Kijevas vēlme nosargāt sevi kara laikā ir pilnīgi saprotama. Pie tam šīs bīstamās spēles likme ir visaugstākā un tā ir neatkarīgas Ukrainas valsts pastāvēšana. Nav ne vismazākā pārsteiguma, ka šādos līdz nelabumam piesauktajos hibrīdkara apstākļos nākas nopietni domāt par savas informatīvās telpas aizstāvību.
Ukrainai ir simtprocentīgas tiesības ierobežot jebkādu agresorvalsts mediju vai tā darbinieku strādāšanu savā teritorijā un tas attiecināms arī uz trešo valstu žurnālistiem, kuru darbībai nav nekā kopīga ar normālu un objektīvu žurnālistiku. Iespējams, minētais austriešu žurnālists nav pietiekami pieredzējis, ja četru beidzamo gadu laikā tā arī nav saskatījis Krievijas agresijas pēdas vai arī apzināti darbojas uz vienu roku ar Kremļa propagandistiem.
Abos minētajos gadījumos, bet it īpaši beidzamajā, Ukrainas varas iestāžu pašaizsardzības nolūkos spertie soļi ir vienīgi loģiski.
Austrijas ārlietu ministre tikko aizvadījusi koķetu vizīti Maskavā, viesmīlīgajam namatēvam Krievijas ārlietu sektora vadītājam Sergejam Lavrovam jūsmīgi klāstot, ka “attiecībā uz saitēm mūsu valstu starpā atmosfēra šodien ir brīnišķīga”. Derīgi atgādināt, ka Kneislas kundze šīs saites aizvadītajā gadā stiprinājusi ne tikai valstiskā, bet arī privātā līmenī, ielūdzot uz savām kāzām Krievijas prezidentu, ar kuru sperti kopīgi dejas soļi.
Ziņu aģentūras DPA vēstījumā par Kneislas vizīti Maskavā norādīts, ka Austrija ir viena no nedaudzām ES dalībvalstīm, kas saglabājusi labas attiecības ar Maskavu par spīti Krievijas agresijai Ukrainā. Kā redzams, Krievijas veiktā robežu pārbīde Eiropā, kara turpināšanās piecus gadus vienam otram augsta ranga valsts ierēdnim Vīnē nešķiet ārkārtējs notikums.
Var retoriski jautāt austriešu ministrei, vai viņai ir zināms, cik daudz citu valstu žurnālistu, dažādu humāno organizāciju pārstāvju netiek ielaisti Krievijā.
Tādu skaits jau sen pārsniedzis desmitus, visticamāk, simtus. Arī šo rindu autors šādu pagodinājumu izpelnījies jau 1999. gadā un tagad zināms, ka aizliegums iebraukt tā saucamās suverēnās demokrātijas valstī ticis pagarināts. Jāpaskaidro, ka cīņa ar ārzemju žurnālistiem tikusi uzsākta, pie varas nākot Vladimiram Putinam. Redzams, ka vecais čekists labi sapratis – autoritāra režīma nāvējošākais ienaidnieks ir brīva un objektīva prese. Lūk, par to, metoties cīņā par žurnālistu tiesībām brīvi strādāt, vispirms vajadzētu padomāt Austrijas ārlietu ministrei.
