Anda Līce: Avitaminoze, šļauganums vai kas cits? 2
Vecgada vakarā, kad nekam nopietnam laika vairs tik un tā nav, mēs beidzot atslābstam un visu tveram vieglāk. Redzot, ka LTV1 apsolītajā pusnakts šovā no humora ir visai maz, vien banalitātes un tīksmināšanās pašiem par sevi, es internetā sameklēju tagadējā Ukrainas valsts prezidenta Volodimira Zelenska savā laikā izveidotu humoršovu “95. kvartāls” un kārtīgi izsmējos.
Skatījos un priecājos par viņu profesionālismu, sociālo asredzību un drosmi.
Viņi neguļ uz lauriem un kniebj sāpīgi. To pašu dara arī Ukrainas spicākie žurnālisti un viedokļu paudēji. Viņi ir daudz brīvāki nekā mēs. Šai tautai piemīt liels dzīvības spēks, bet Ukraina mums būtu jātur acu priekšā ne tikai tāpēc. Kā īsti ir, vai vienīgi Ati Klimoviču interesē šajā valstī notiekošais?
Es ieteiktu Latvijas politiķiem un visiem interesentiem internetā noskatīties gada pēdējā dienā notikušo sarunu ar Ukrainas politisko zinātņu kandidātu Dmitro Spivaku. Lielāko daļu no tā, ko viņš saka par Ukrainu, var attiecināt uz Latviju. Trakākais ir tas, ka mums taču ir bijušas un joprojām ir daudz lielākas valsts atjaunošanas iespējas, taču mēs tās izmantojam nepilnīgi.
Mūs ir piemeklējusi kaut kāda dīvaina avitaminoze, apnikums un šļauganums. To varēja pat manīt mūsu valsts pirmo personu gadumijas uzrunās.
Jau kuru reizi solījušies šīs uzrunas neklausīties, mēs tomēr ik gadu tās gaidām. Gaidām to, kas nav teikts gada laikā, bet vai sagaidām? Tas, ka tiek uzrunāti vienīgi latvieši, ir ļoti aizvainojoši tiem tūkstošiem cittautiešu, kas taču sen dzīvo un strādā Latvijā, dien tās armijā un Latviju uzskata par savu valsti.
Manuprāt, gada pēdējās minūtēs nav nepieciešams uzskaitīt visus darāmos darbus, ir jānosauc šobrīd paši svarīgākie 2020. gada uzdevumi. Vai mēs tos vispār zinām? Mēs pieķeramies pie visa un varbūt tieši tāpēc neko līdz galam tā arī nepadarām.
Vai aizvien pieaugošā sociālā nevienlīdzība iet kopā ar apgalvojumu par Latvijas pilnīgu atgriešanos Eiropā?
Es ierosinu mainīt šo uzrunu formātu, varbūt arī saīsināt, svītrot visu lieko un mēģināt atrast tos vārdus, kas arī ievainojot spēj sapurināt mūsu pašcieņu un pašapziņu.
Internetā ir pieejamas triju prezidentu – Lukašenko, Putina un Zelenska – Jaungada uzrunas tautai, iesaku tās noklausīties un salīdzināt. Tas var palīdzēt ieraudzīt to, no kā ir jāatbrīvojas, un saprast, ka mums šodien ļoti pietrūkst divu lietu, bez kurām nu nekādi nav iespējams uzbūvēt valsti, – empātijas un dedzīguma.
