Foto – Marta Purmale

Brīnumainā atlabšana pēc vēža. Spēka stāsts! 3

Maija Vilmane ir skolotāja logopēde – jau 45 gadus strādā Dzelzavas internātskolā, mācot bērnus ar īpašām vajadzībām. Brīvajā laikā viņa ved svētceļnieku grupas uz Medžugorji, nomaļu ciematiņu Bosnijā–Hercegovinā, kur sešiem neliela Balkānu ciematiņa bērniem 1981. gada 24. jūnijā parādījusies Dievmāte; šie vēstījumi nu jau pieaugušajiem vizionāriem turpinoties joprojām. Šā gada martā Maija turp dosies jau 85. reizi, bet pirmais svētceļojums bija dažus gadus pēc viņas izveseļošanās no vēža.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Stāsti par brīnumainu atlabšanu no ļaundabīgiem audzējiem allaž piederējuši sērijai “Gribi – tici, gribi – netici”. Kad iepazīta Maija Vilmane, tam jātic. Man šāda izdevība radās pirms vairākiem gadiem, kad laimējās iekļūt svētceļnieku grupā, kas dodas uz Medžugorji. Ārsti, skolotāji, studenti, baznīcas cilvēki – reti kuram tas bija tikai pirmais brauciens Maijas vadībā. Ja ar viņu reiz būts kopā, gribas vēl. Harismātiska personība, sieviete, kurā ticīga cilvēka pazemība un lēnprātība vienkopus ar mākslinieka talantu un ģenerāļa asredzīgumu. Pēc ceļā nonīktās nakts, ko viņa pavadīja tāpat kā visi – kamolītī saritinājusies uz autobusa sēdekļa, Maija izskatījās spirgta. Dažos mirkļos no bagāžas nodalījumā saliktiem sainīšiem un kastēm uzbūra sviestmaižu kalnus, putras katlu. Gandrīz pussimta ēdāju, bet visiem pietika. Stingrais nosacījums – kas šķīvī, tas notiesājams līdz pēdējam kriksītim – nevienam nebija jāatgādina. Pat meitenes ar modeļu augumiem zināja, ka ņergāšanās ar ēdienu ir grēks. Svētceļojuma vadītāja bija atsaucīga visdažādākajiem lūgumiem, vienīgi aicinājumam pastāstīt par sevi piekrita nelabprāt, sakot, ka nevēlas sevi paaugstināt, jo viss, kas ar viņu bijis, noticis Dieva spēkā.

Šīs piezīmes tapa pirms vairākiem gadiem – no sarunu fragmentiem svētceļojuma laikā.

Kas pirmais uzrunās, tam atsaukšos



CITI ŠOBRĪD LASA

“Esmu dzimusi un augusi desmit bērnu ģimenē. Agri nomira tētis. Ar audzēju.

Man mācības padevās viegli, sevišķi fizika un matemātika, tomēr dažu skolotāju attieksme bieži skumdināja: no bērna, kurš nāk no tik kuplas ģimenes, nekas labs nav gaidāms. Jau toreiz nolēmu, ka mācīšos vai nu par skolotāju, vai dakteri – rūpēšos, lai manā klātbūtnē nevienam nav jāiepazīst pāridarījums un netaisnība. Par ārsti neklātienē studēt nevar, tāpēc sapnis par medicīnu bija jāatmet. Atlika pedagoģija.

Pēc skolas beigšanas apprecējos un uzsāku darba gaitas Dzelzavas speciālajā internātskolā. Man laba balss un muzikālā dzirde – saņēmu piedāvājumu mācīt mūziku, taču biju nolēmusi neklātienē studēt par fizikas un matemātikas skolotāju. Pieteicās bērniņš, tāpēc studijas uz laiku nācās atlikt. Augstskolā iestājos tikai 1970. gadā, kad Liepājas Pedagoģiskajā institūtā atvēra Defektoloģijas fakultāti. Visvairāk tāpēc, ka dēliņš, veidodams pirmos vārdus, runāja neskaidri un man gribējās viņam palīdzēt. Tā kļuvu par logopēdi. Dzelzavas palīgskola ir mana pirmā un vienīgā darba vieta.

Dzīve šķita esam pati pilnība: ideāla saskaņa laulībā, mīļi bērni, labs darbs, brīnišķīgi kolēģi un draugi. Biju lepna un iedomīga. Līdz brīdim, kad mūžībā aizgāja mans dvīņubrālis. No audzēja tāpat kā mūsu tēvs. Kā tas var būt – mēs taču reizē nākuši pasaulē?! Varbūt tā ir zīme arī man? Mājās ienāca ezoteriskā literatūra, bet sirds juta, ka meklēto atbilžu tur nav. Kopš tā laika pat savu dzimšanas dienu vairs nesvinēju. Mani ideālās dzīves pamati sāka ļodzīties vēl vairāk, kad vīram nācās aiziet no darba. Viņš negaidīti bija kļuvis par padomju valsts ienaidnieku tikai tāpēc, ka saņēma mantojumu no Anglijā mirušā tēva.

Reklāma
Reklāma

Laiki sagriezās virpulī – nāca Atmoda, sākās barikāžu laiks. Vedu savas puses ļaudis aizstāvēt Latviju. Šajās naktīs pirmo reizi izjutu, kāds miers pārņem baznīcā. Bet galvenais – šīs dienas līdz pamatiem mainīja manus uzskatus, jo ļāva atrast Dievu.

Reiz mums paziņoja, ka tūlīt gaidāms omoniešu uzbrukums. Domās atvadījusies no vīra un bērniem, rokas saņēmusi, lūdzos: mīļais Dievs, ja tu esi, glāb mūs mūsu tīro un skaidro mērķu dēļ. No kādas mājas vienā apakšveļā izklunkurēja sirms večuks un nometās ceļos man līdzās: Pestītāj, glāb, palīdzi! Saņemot ziņu, ka asinsizliešana gājusi secen, galvā uzplaiksnīja doma – bez Dieva žēlastības tas nebūtu noticis.

Pateicībā nolēmu organizēt sava pagasta Bučauskas pareizticīgo baznīcas atjaunošanu. Vācām ziedojumus, organizējām talkas, cēlām un remontējām, un jau 1992. gada Ziemassvētkus varējām svinēt dievnamā. Kopā kristīti un nekristīti, bet visi – pārmaiņas alkstoši. Arī es nebiju kristīta. Nolēmu – kuras konfesijas mācītājs mani aicinās, tajā arī nokristīšos. Tas izrādījās katoļu priesteris: “Kā tas ir, ka tu, būdama pagāns, ved citus pie Dieva? Vai vēlies kristīties?”

Uzaicinājumu pieņēmu. Nācu no luterāņu ģimenes, atjaunoju pareizticīgo dievnamu, kristījos katoļos, bet patiesībā dzīvoju iepriekšējā ikdienā, ko noteica neticīgā vide mājās un darbā.