Rinalds Einiks: “Latviešu dzeja ir tikpat daudzpusīga kā mūzika – varu skriet uz visām pusēm, bet beigās kopsavilkumā jau sanāk viens un tas pats – dzīvot…”
Rinalds Einiks: “Latviešu dzeja ir tikpat daudzpusīga kā mūzika – varu skriet uz visām pusēm, bet beigās kopsavilkumā jau sanāk viens un tas pats – dzīvot…”
Foto: Anda Krauze

“Baterijas līmenis ir kļuvis kritiski zems.” Rinalda Einika dzeja 0

Rinalds Einiks (2000) ir dzimis Rīgā, pavisam jauns un tāds taisās būt visu mūžu, gadu skaitļiem, viņaprāt, nav nekādas nozīmes – galvenais kvalitāte. Dzeja ir Rinalda pašreizējais ceļš uz labāku cilvēku sevī.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

“Tā vienkārši atnāca neaicināta un laika gaitā ir dedzinājusi manī spītu sākt rakstīt un atklāt kaut ko dziļāku caur vārdiem. Dzeja mani notur atpakaļ pie zemes un ved dziļāk sevī, liek saprast, ka dzīvot nav tas pats kas domāt, bet dzīvot – ir vienkārši būt,” teic Rinalds.

Viņam “nenormāli patīkot” latviešu dzeja un mūzika,
CITI ŠOBRĪD LASA

tās esot veidojušas viņu pa gabaliņam. Pašlaik plūstot pa dzīvi, Rinalds atgriežas pirmsākumos, pie dabas, paplašina savu telpu, būtību, robežas, jo uzskata, ka cilvēks nav ierobežots un radītais būris ap katru ir tikai šķietams.

“Brīvajā laikā skrienu, lai uzturētu enerģiju, arī mācos, iekrītu “Prāta vētrā”, “Tumsā”, latviešos un vienkārši esmu.”

– Kā tu raksturotu latviešu mūzikas īpašo šarmu? Kāpēc tev tas ir tik svarīgs?

R. Einiks: – To tā īsti nevar raksturot ar vārdiem, jo latviešu mūzika aptver tik daudz emociju, vēstījumu, apakšā vienmēr slēpjas kāds ģenētiskais kods, kas liek piedalīties, visu izjust, vienkārši un īsumā – dzīvot.

Varbūt tas ir savādi – pieķerties latviešu dziesmām,

taču katru reizi tajās var atrast kaut ko no jauna. Vai nu klausos Raimondu Paulu, prātvētriniekus, “Tumsas” puišus, jebko – katrā slēpjas kaut kas tik dziļš! “Mums jāzin tikai tas, kā ieskrieties” (“Tumsa” – “Paspēlēsim paslēpes”) – tik vienkārši un reizē skaisti.

– Un kas dzejā?

– Latviešu dzejā izvēles iespēju ir dikti daudz. Var kādu periodu padzīvot mierīgāk, vairāk sevī ieiet, lasot Ziedoni. Kādā brīdī var no visa atslēgties, ieiet Veidenbaumā un just, ka nav te nekam jēgas.

Reizēm arī var paplašināt savu iztēli ar Poruku, Aspaziju, jaunajiem dzejniekiem, jebko. Latviešu dzeja ir tikpat daudzpusīga kā mūzika – varu skriet uz visām pusēm, bet beigās kopsavilkumā jau sanāk viens un tas pats – dzīvot…

– Pastāsti, lūdzu, par savām medicīnas studijām!

– Man nav ko diži daudz stāstīt, jo neesmu pat vēl pirmo kursu pabeidzis. Tur ir viss, kā jau tam jābūt. Studijas šādā jomā tiešām ietver to, ka reizēm ir jāatpušās no racionālās domāšanas un jāatjaunojas tajā, ko ar prātu mēs nevaram ne aptvert, ne bieži vien sajust.

Reklāma
Reklāma

– Daudzi dzeju rakstoši mediķi īsti nejūtas droši stāstīt par savu medicīnisko profesiju. Kā tu domā – kāpēc?

– Varbūt stereotipu dēļ: ārsts – tā taču ir racionālā puse, kas īsti neiet kopā ar radošo. To var vispārināt: daudzi, kas raksta dzeju, prozu, muzicē, glezno vai dara kaut ko radošu, bieži vien nejūtas droši stāstīt par savu ar radošumu mazāk saistīto ikdienas profesiju. Baidās tikt nesaprasti. Taču radošums mūs esamības dziļākos plānos notur pie dzīves, jo, ar loģiku vien šķirojot, nekas labs nesanāks.

– Vai nebaidies būt atbildīgs par kāda dzīvību?

– Kā to ņem. Es nebaidos būt atbildīgs par nedzimušo dzīvību, bet pārējais, hmm… Jāuzsver, ka šajā pasaulē katrs ir atbildīgs vienīgi par sevi.

Žēl, ka reizēm atbildība automātiski tiek pārnesta uz ārstiem pat tad, ja pacients neko lietas labā nav darījis. Varbūt tāpēc ārstiem ir vēlme atcelt dažus likuma pantus, jo pārmērīgi liela atbildība izraisa izdegšanas sindromu, kas lēnām, pa kluso apsēž. Protams, ārsti vienmēr cīnīsies, lai izglābtu jebkuru, taču ārsta spējām ir robežas.

Dzejas ABC

Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Ir tāda dzeja, kurā dzejnieks patiešām ieraksta sevi un savu pieaugšanu – par cilvēku, juteklisku mīlētāju, personību. Ja skata dzeju kā izaugsmes liecību, tad kļūst skaidrs, ka to ierobežo vienīgi neļaušanās eksperimentiem. Rinalda dzejai ir tieši šis potenciāls – no augšanas līdz tapšanai un caur eksperimentiem ar formu un saturu.”

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties jaunā dzejnieka Rinalda Einika dzejas kopā.

I

es nolēmu ar tevi iepazīties tieši pa ¾ daļām

zinu ka kaut kur tumsā sēdi un sniegs ap tevi kā zelta nimbu

izveido vēl vienu auru

mans kliedziens pēc tevis ir nelokāms vārds

un paldies dievam ka tuberkuloze vairs nav modē jo

tavs pulss ir kļuvis kritiski zems

un tu pie sevis noklusē

ka tev ir bail no tukšuma

ar pirkstgaliem tev pieskaros

man bailes tevi ievainot

es dadžos esmu nobriedis

tavs pulss ir kļuvis pārāk zems

II

kā pelējums apskauju pats savas dzejas rakstītās

un saprotoši gremoju kā tārps sāpes radītās

sašaurinās telpa un laiks

nabassaite kas savieno māti ar bērnu atdalās

baidos atdalīties arī no tevis

nav jau nekur teikts

ka tam jānotiek ir dabiski

vēl nosaluši pirksti šķēršo paralēles tavās īsziņās

baterijas līmenis ir kļuvis kritiski zems

sāp

III

nebūs mīļā tev tie алых роз

man naudas nav un kuro dienu

es mājās viens un izsalcis

vēl televizors fonā spiedz

koncertus un brīvību

neesmu es tavs mīļotais

ne verka serdučka sasodīts

IV

es gan atceros kā tu atnāci no trojas kara

lūdzies visu sākt no jauna

bet vai saproti mani pareizi

es vairs neatšķiru labo no ļaunā

kaimiņi sniegputenī glaunā tērpā

soļi neatstāj nekādas pēdas

es aizveru acis

asara uz vaiga nosēžas

mīnuss trīs

salst

V

pa istabu izsvaidu piezīmju lapas

un domas iekšā kā badmiras kliedz

vēl tikai daļa no tevis man trūkst

zinu ka kaut kur tumsā sēdi un sniegs ap tevi kā zelta nimbu

izveido vēl vienu auru

mana lūgšana ir nelokāms darbības stāsts

tu esi mans pats pēdējais vārds

giljotīna apsnieg baltām pārslām kā mēness

bende izlemj nekavēt laiku nolaiž sviru

asmens ar lūpām jutekliski pieglaužas pie kakla

smejos

sniegā izdziest

¼ no tevis

***

tā no augšas vienmēr šķiet –

vērmaņdārzā kā ezera spāri (nepiesauktas un nenoliegtas)

osmaņu impērija uguņus kur

čaka iela, barons un cirks

trejbrālīgi izlēma mesties pret bruģi;

pirmie degt un pirmie arī mirt –

jo citi pa priekšu vēl metās bēgt

tāds vientuļš un pagalam izkāmējis

stāvu starp debesīm un origo pulksteni

kā krusts, kas pielūgts un neatsaukts

tik žēli kā akla bite dur, kurai viss par daudz un zina –

mirs. . .

no stacijas 21.42 atiet vilciens

rīga – tukums 2