Himnas tēvs Baumaņu Kārlis – Limbažos joprojām savējais 0
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
11. maijā Baumaņu Kārlim (1835–1905) apritēja 185. gadskārta, bet vakar svinējām apaļu gadsimtu, kopš pirmais Latvijas demokrātiski vēlētais parlaments – Satversmes sapulce – izlēma viņa radīto spēcīgāko latviešu tautas lūgsnu “Dievs, svētī Latviju!” pasludināt par jaunās Latvijas valsts himnu.
Pētnieki dokumentus par Baumaņu Kārli visvairāk var atrast Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā, Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, bet valsts himnas pirmais manuskripts glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
Tomēr, vēloties gūt pavisam siltu, dzīvu, rūpīgi un ar mīlestību uzturētu un koptu Baumaņu Kārļa klātbūtnes sajūtu, ir jādodas uz Limbažiem – vietu, ar ko saistīti gan viņa bērnības un skolas gadi un pirmā darba vieta, gan mūža nogale.
Lūgsna, ieausta Himnas jostā
Komponistam Limbažos veltīti divi pieminekļi. Pirmo – latviešu profesionālās tēlniecības pamatlicēja Gustava Šķiltera veidoto – 1920. gadā atklāja Baumaņu Kārļa atdusas vietā Limbažu kapos (Jūras ielas kapos), otru – tēlnieku Jura un Zigrīdas Rapu radīto – 1998. gadā uzstādīja Limbažu vecpilsētā.
Trešais piemineklis – tēlnieka Viļņa Titāna tēstais – atrodas Viļķenē komponista dzimto māju “Indriķu” vietā.
Komponista gara klātbūtne jūtama visā Limbažu vecpilsētā un it sevišķi ap veco Tirgus (tagad Baumaņu Kārļa) laukumu. Limbažu muzeja speciālists Gundars Plešs stāsta, ka tur viņš no 1882. gada pēc atgriešanās no Pēterburgas dzīvojis četrās adresēs, turpat atrodas arī Limbažu saviesīgās biedrības nams, kur komponists pavadījis vaļas brīžus pie savā “štātrāta” galdiņa (Baumaņu Kārlis līdz mūža beigām šajā biedrībā bija runasvīrs zinību, kora, teātra un bibliotēkas komisijā).
Viena no skaistākajām komponista piemiņai veltītajām ierosmēm ir 12 metrus garā Himnas josta – Limbažu tautas lietišķās mākslas studijas “Dzilna” veikums –, uz kuras cieņā un mīlestībā izšūti latviešu tautas lūgšanas vārdi.
Ideja par to radusies “Dzilnas” vadītājai Baibai Vaivarei un Limbažu kultūras nama toreizējai vadītājai Sandrai Miezei, taču jostas aušanā piedalīties varējis jebkurš ikvienā Latvijas vietā, turklāt stelles pie interesentiem nogādātas neizjauktā veidā. “Uz visiem pasākumiem, uz kuriem mūs aicināja, braucām ar stellēm.
Šajos izbraukumos jostas aušanā piedalījās ne jau audēji, bet gan parasti cilvēki. Sevišķi tas patika bērniem, arī ārzemniekiem, kuri auda ar īpašu azartu,” atceras “Dzilnas” audējas Vēsma Bērziņa un Vineta Liepiņa.
Baumaņu Kārlis un kāzinieki
Savukārt meklējot valsts himnas autora dzīvo klātbūtni Limbažos, jādodas skatīties viņam veltīto ekspozīciju Limbažu muzejā “Baumaņu Kārlis un viņa laiks”, kas tika izveidota pirms pieciem gadiem un nepārtraukti tiek papildināta.
Tā izvietota bijušās Rīgas rātei piederošās pilsmuižas pārvaldnieka ēkā – Limbažu muzeja pirmā stāva zālē –, kurā pilnībā rekonstruēts Baumaņu Kārļa laikmeta – 19. gs. otrās puses – interjers, izmantojot Limbažos un apkārtnes muižās lietotas autentiskas mēbeles un iekārtojumu.
“Mums nekad nav bijusi doma rīkot komponista memoriālu – vispirms jau tāpēc, ka no viņa nav saglabājies tik daudz piemiņas lietu.
Turklāt limbažnieki varbūt nedaudz savādāk izturas pret Baumaņu Kārli – mēs viņu uztveram kā savējo, kā nozīmīgu savas pilsētas vēstures daļu,” uzsver Limbažu muzeja krājuma galvenā glabātāja Diāna Nipāne.
Kādēļ no komponista saglabājies tik maz viņa paša lietu? “Viņš savu skolotāja karjeru Pēterburgā bija spiests beigt 1881. gadā un tad arī atgriezās Latvijā. Nekur nav minēts, ka Baumaņu Kārlis atbrauktu ar milzīgiem sapakotiem vezumiem ar mantām. Var gan atrast, ka uz viņa pirmo dzīvesvietu Limbažos atsūtītas sešas kastes ar 400 vai vairāk grāmatām.
Jau drīz pēc tam viņš pārcēlās uz dzīvi Dobina traktiera bēniņstāvā, no turienes gan paveras plašs un skaists skats uz Lielezeru, tomēr tas liecina, ka daudz taustāmu mantu viņam tad jau vairs nav.
Pēterburgā viņš dzīvoja bagātajā Moikas kvartālā, kur viņam bija 12 istabu dienesta dzīvoklis, bet iespējams, ka visas mantas tajā bija īrētas,” stāsta vēsturnieks Gundars Plešs.
Diāna Nipāne piebilst – par to, kā tapa Baumaņu Kārlim veltītā ekspozīcija, varot uzrakstīt veselu romānu.
Līdzās pašvaldības finansējumam nauda tās ierīkošanai vākta portālā “Labiedarbi.lv”, rakstījuši projektus, vēstules valdībai, uz ko saņēmuši ieteikumu meklēt dzirdīgas ausis savā pusē.
“Bijām rakstījuši arī Ināras un Borisa Teterevu fondam, un šī bija pirmā reize, kad piedzīvojām, ka projekta īstenošanai tiek iedots vairāk naudas, nekā plānots,” atceras D. Nipāne, uzsverot: “Tas nav Baumaņu Kārļa memoriāls, šeit mēs runājam par komponistu un viņa laikabiedriem, un to, kāpēc viņa vīru korim sarakstītā dziesma kļuva par himnu.”
Vaicāta, vai ir kāda ar Baumaņu Kārli saistīta relikvija, kas intriģē visvairāk, viņa teic – dokumentos pieminēts, ka Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā glabājas arī komponista zīmoggredzens, to griboties redzēt.
Īpaša vērtība ir muzeja krājumā esošajam Baumaņu Kārļa paša veidoto kompozīciju apkopojumam – Pēterburgā 1874. gadā klajā nākušajam izdevumam “Austra” ar vīru kora dziesmas “Dievs, svētī Latviju /Baltiju!” pirmpublicējumu ar paša autora autogrāfu, ko komponists pateicībā dāvinājis Rīgas Latviešu biedrības runasvīram Bernhardam Dīriķim.
“Muzejā esam mēģinājuši stilizēt Baumaņu Kārļa pieņemamo istabu, kāda tā varēja būt dzīvoklī viņa ziedu laikos Pēterburgā,” stāsta G. Plešs. “Kādreiz, kad atnāk kāzinieki, it sevišķi, ja sliktāks laiks, es viņus aicinu šeit iedzert šampanieti. Kā, pie Baumaņu Kārļa? – viņi izbrīnīti vaicā. Un es tad saku, ka komponists pats pēc dabas bija ļoti omulīgs un lustīgs cilvēks,” piebilst D. Nipāne.
Vērtīgais dāvinājums
Latvijas valsts himnas autora piemiņa Limbažos tiek godāta arī saistībā ar viņa nopelniem pirmās publiskās pilsētas bibliotēkas tapšanā.
Limbažu bibliotēkā līdz 30. jūnijam apskatāma izstāde “Baumaņu Kārlim – 185”, kurā goda vietā var apbrīnot arī pirmo viņa bibliotēkai ziedoto grāmatu – Štutgartē (Vācija) 1859. gadā iespiestu Viktora Igo stāstu krājumu –, kas bijusi pirmā no kopumā vairāk nekā 500 grāmatām latviešu, krievu un vācu valodā, ko komponists 1886. gadā, laikā, kad pašam redze jau bija pasliktinājusies tiktāl, ka bija jālasa priekšā, dāvinājis Limbažu bibliotēkas izveidei.
Latvijas valsts himna: vēstures pieturzīmes
* Baumaņu Kārļa dziesma tapusi 1872. gadā Pēterburgā (sākotnējā versija rakstīta vīru korim a cappella).
* 1873. gada 26. martā komponists vēstulē nosūtījis Rīgas Latviešu biedrības I Vispārējo dziesmu svētku komitejai vairākas dziesmas, piedāvājot tās atskaņojumam svētkos.
* No tām divas tika iekļautas kopkora programmā, taču “Dievs, svētī Latviju!” svētku repertuārā neparādījās.
* Tomēr svētku atklāšanas sarīkojumā RLB zālē 1873. gada 26. jūnijā šo dziesmu pirmatskaņoja Baltijas skolotāju semināra audzēkņu vīru koris Jāņa Dreiberga vadībā.
* 1874. gadā tā publicēta Baumaņu Kārļa dziesmu krājumos “Austra” un “Līgo”.
Raksts tapis Valsts kultūrkapitāla fonda “Vidzemes kultūras programma 2020” ietvaros, ko finansē VAS “Latvijas valsts meži” un atbalsta Vidzemes plānošanas reģions
