Bērnu pašnāvības – nebija salmiņa, pie kā pieķerties 0
Pēc raksta par Jaunjelgavas vidusskolā piekauto skolēnu man piezvanīja kāda sieviete, teikdama: ko jūs rakstāt par tādiem sīkumiem, būtu labāk pievērsuši uzmanību bērnu pašnāvībām, nesen turpat netālu no Jaunjelgavas kādā citā pilsētā (gan šeit, gan turpmāk norādes uz konkrētām vietām nebūs, vārdi mainīti) pašnāvību izdarīja jauks zēns Ilvars!
Jā, par šo pašnāvību publiskajā telpā nekas nebija ne dzirdēts, ne lasīts. Atšķirībā no Jaunjelgavas gadījuma neatradās neviena, kas piezvanītu žurnālistiem. Ne vecāki, ne skolotāji, ne bērni, neviens pilsētas iedzīvotājs. Vai tas ir labi vai slikti? Jautāju Bērnu tiesību un aizsardzības inspekcijas (BTAI) psiholoģei Ilzei Garkalnei, vai par bērnu un jauniešu pašnāvībām ir jāraksta?
“Jā, bet izglītojoši, lai nenodarītu pāri tuviniekiem un cilvēkiem, kas mirušajam bijuši līdzās. Cilvēkiem jābūt vērīgākiem, gudrākiem, jācenšas pamanīt un atrisināt situāciju, iekams nav noticis nenovēršamais. Domas par pašnāvību ir kā zilonis istabā: visi to redz, neviens to nevar apiet, bet par to negrib runāt,” saka I. Garkalne, kas darbojas arī BTAI krīzes intervences komandā, kas izbrauc uz notikumu vietām, tajā skaitā uz tām, kur bērns izdarījis pašnāvību, lai sniegtu psiholoģisku atbalstu un palīdzību bērniem, skolotājiem, vecākiem, jebkuram cilvēkam, kas saistīts ar notikušo.
Pēdējos sešos gados pašnāvību skaits Latvijā esot stabils – 400 – 500 ik gadus, bērnu pašnāvību skaits nepārsniedz desmit. Pēc BTAI datiem, 2012. gadā Latvijā labprātīgi no dzīves šķīrās deviņi bērni un jaunieši. Ilvars bija viens no viņiem. Pērn 25. oktobrī puisis pakārās.
Sapņoja māti ielikt cietumā
Ilvara bērnība nebija saulaina. Kā viņš pats skolas laikā rakstījis sociālajos tīklos, trīs gadu vecumā tēvs viņu iesviedis atkritumu konteinerā, vēl pēc kāda laika esot atstāts degošā šķūnī. Kad izaugšot liels, kļūšot par policistu, un viņa pirmais darbs būšot mātes apcietināšana un ielikšana cietumā. To apgalvoja cilvēkbērns, kurš nu man veras pretim no fotogrāfijas uz glīti sakopta piemineklīša vecos lauku kapos.
Kad Ilvara vecmāmiņa redzēja, ka zēns savam tēvam nav vajadzīgs, bet meitai, Ilvara mātei, visvairāk par visu šajā dzīvē garšo alkohols, viņa nokārtoja aizbildnību. Par vecmāmiņu, padomju represiju ceļus izgājušo, pagastā stāsta tikai labu. Darījusi visu iespējamo, lai Ilvars nejustos sliktāk par vienaudžiem.
Lauku mājās nedzīvojuši pārbagāti, bet arī ne trūcīgi. Vecmāmiņa par aizbildnību saņemto naudu likusi Ilvaram bankas kontā, lai 2013. gadā, kad puisim apritētu 18 gadu, viņam būtu sava iztikšana. Tāpat vecmāmiņa jau bija sākusi kārtot iespējas Ilvaram sākt mācīties šoferu kursos. Vecmāmiņa cerējusi, ka Ilvars paliks dzīvot viņas mājā. Viņš bija vienīgais mazbērns. Vecmāmiņa ar mani runāt par Ilvaru atteicās.
“Lieciet viņu mierā. Viņa tikai tagad ir beigusi ik dienu raudāt. Mēs negribam par to runāt,” teic Ilvara onkulis. Viņam neesot bijušas aizdomas, ka puisis varētu tā beigt savu dzīvi. “Ilvars nebija nospiests. Vienīgi, kad atnāca mājās, gandrīz tikai pie datora vien sēdēja, stundām. Tas man nelikās normāli. Skolā teicamnieks.”
Nebija pamata aizdomām
Pamatskolas direktors, kurš Ilvaram mācīja mājturību, apgalvo, ka nav bijis pamata aizdomām, ka puisis varētu sev padarīt galu: “Jā, materiālie apstākļi viņam bija zem vidējā, vasarās mēģināja atrast darbu un kaut ko nopelnīt, bet neveicās. Taču tas laukos nav nekas neparasts. Nebija agresīvs, nesmēķēja, nedzēra. Labs puika. Sekmes mācībās bija virs vidējā līmeņa. Rokas bija pareizā vietā un galva arī. Klasē nebija līderis, bet arī ne pazemotais.
Jā, tā saucamais klusais ūdens, uz iekšu vērsts, taču arī tas nav nekas neparasts. Par pašnāvību nerunāja, nebija arī nekādu citu norāžu, tāpēc skola nevērsās par Ilvaru nevienā institūcijā, jo tam nebija pamata.”
Pagasta sociālā darbiniece stāsta: “Mums ir ģimenes, kurās ir daudz lielākas problēmas un kurām pievēršam lielāku uzmanību. Protams, tapt vecāku pamestam un dzīvot kopā ar vecmāmiņu nav ideāla dzīves formula. Bet ir bērni, kuriem klājas vēl grūtāk. Turklāt kādreiz arī labās ģimenēs briesmu lietas notiek. Ilvars jau pusotru gadu mācījās pilsētā ģimnāzijā un dzīvoja internātā, bet arī uz mājām brauca. Par notikušo arī mēs pagastā bijām pārsteigti un sākām interesēties. Atradām Ilvara lapu sociālajos tīklos, kur bija miroņgalvas, dzejoļi un zīmējumi par nāvi. Tur bija rakstīts, ka puisis 2012. gadā gaidījis pasaules galu un bija vīlies, ka tas nepienāca. Spriedām, vai tik pilsētā nav ticis kādas sektas valgos.”
Atšķīrās no pārējiem
Apstiprinājumu par sektas valgiem man atrast neizdevās. Ģimnāzijas direktors ar mani tikties atteicās. Ilvara klasesbiedri gan ne. Turpmākajos stāstos izkristalizējas vairākas pretrunas. BTAI ir informācija, ka ģimnāzijai nebija ziņu no viņa iepriekšējās dzīves vietas par Ilvara problēmām, un tāpēc skola nav spējusi reaģēt.
Tajā pašā laikā skolēni stāsta, ka Ilvars, jau atnākot mācīties uz skolu, atšķīries no pārējiem un kļuvis arvien dīvaināks. Klases audzinātāja vedusi Ilvaru pie psihologa un pat par savu naudu pirkusi puisim zāles.
No pašvaldības un skolas atbildīgo institūciju cilvēkiem nekādu plašo informāciju iegūt neizdevās: gan tāpēc, ka Ilvars ir citā pašvaldībā deklarēts, gan tāpēc, ka par tik jūtīgu lietu kā nepilngadīgā pašnāvība neesot tiesības runāt, gan tāpēc, ka ir atvaļinājums, varbūt kaut kad rudenī… Vien neoficiāli zināms, ka kādā pašvaldības domes sēdē ģimnāzijas direktors par notikušo esot dabūjis pamatīgu brāzienu no deputātiem, sociālā dienesta un bāriņtiesas vadības.
“Ilvars bija īpatnējs, bet normas robežās. Mācījās vidēji. Nevarēja manīt, ka puisim ir problēmas. Klase klusa un kārtīga,” man sacīja kāds ģimnāzijas skolotājs.
Bet ko man pastāstīja Ilvara klasesbiedri? “Uzreiz gribu pateikt, ka pāri Ilvaram nedarījām, neapcēlām. Pat tad, kad jutām, ka viņš lielāku uzmanību varētu pievērst personiskajai higiēnai, kautrējāmies kaut ko teikt. Uz mūsu skolu atnāca ļoti kluss, iejutās lēni.
Īstu draugu klasē nebija, viņš vairāk turējās kopā ar dažiem no citām klasēm, bet klases lielākais draugs viņam bija mūsu feinā klases audzinātāja. Viņa Ilvaram ļoti juta līdzi, veda pie psihologa, pirka zāles, pēc tam ļoti pārdzīvoja par notikušo. Ar laiku Ilvars savu klusumu reizēm pārtrauca ar skarbiem, pat neloģiskiem izteicieniem. Vienreiz bija tāds dīvains izgājiens: viņš iet man pa ielu pa priekšu, tad sāk bez iemesla mežonīgi sprintot, pēkšņi atkal apstājas un turpina mierīgi iet. Tad sāka zīmēt uz tāfeles, burtnīcu malām, pat kontroldarbos karātavas, pakārušos, sātana zvaigzni, arī uz viņa datora ekrāna bija karātavas. Es domāju, ka viņš gribēja sev pievērst uzmanību. Ilvars nebija bagāts, bet nauda viņam vienmēr bija. Pēc notikušā klase bija šokēta, visi braucām uz bērēm,” stāsta Francis.
Policija par notikušo ierosināja kriminālprocesu, ko izbeidza, jo netika atklāta ne vardarbība, ne novešana līdz pašnāvībai.
Telefona vietā nopirka trusi
“Man vairāki klasesbiedri teica, ka Ilvars stāstījis, ka gribot izdarīt pašnāvību. Arī tie viņa teksti internetā bija šausmīgi, dažreiz divdomīgi.
Piemēram, viņš rakstīja, ka strādājis un par nopelnīto naudu nopircis būri ar trusi, ko uzdāvinājis draudzenei. Kad viņam pārmeta – būtu labāk mobilo telefonu nopircis! –, Ilvars atbildēja: “Trusi var samīļot, mobilo nevar,” stāsta Verita.
“Ilvaram dienu pirms pašnāvības bija labs noskaņojums. Kas notika nākamajā dienā, nezinu. Mūsu skolā daudz ko slēpj. Kad viena skolniece pārdzērusies nokrita no trešā stāva margām uz otro stāvu, galvenais bija: ka tikai neviens ārpus skolas to neuzzina un netiek aptraipīts skolas gods! Skolēni ir ļoti dažādi, īpaši grūti iedzīvoties tiem, kas nāk no laukiem. Puse mācās, puse ākstās un dara, ko grib. Liela nežēlība. Tev var piebāzt pilnu somu ar slapju tualetes papīru tikai tāpēc, lai paskatītos, ko darīsi. Skolēni var stundas laikā sākt mētāt kurpes, bet skolotāja iziet ārā, paraud aiz durvīm un nāk atpakaļ. Īpaši pāri darīts Ilvaram netika. Varbūt tikai viņš vairāk pārdzīvoja: katram jau no mums gadās, ka tiekam aizvainoti,” stāsta Ilvara klasesbiedrs.
Nebija speciālistu, kas pamana
BTAI psiholoģe Ilze Garkalne notikušo pašnāvību detaļās nekomentē, vien nosaka, ka skola ir laba un līdz galam nav nostrādājuši speciālisti, kam vajadzēja pamanīt briestošo: skolas darbinieki, kuri gan norādot, ka neesot saņēmuši nekādu informāciju no pagasta un iepriekšējām mācību iestādēm, ka puisim ir problēmas. Lauku pamatskolās psihologi, kas varētu pamanīt problēmu aizmetņus bērna uzvedībā, ir retums. Arī ne visās lauku vidusskolās ir psihologi un skolotāji ar sociālā darba zināšanām. Šādi speciālisti nepieciešami, jo bieži vecāki, citi tuvinieki aklā mīlestībā pret bērnu noliedz, ka viņam ir problēmas.
“Šis gadījums pierāda, ka cilvēki maz zina par pazīmēm, kas noved līdz pašnāvībai, nespēj tās saskatīt. Nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt runas par pašnāvību un vēlēšanos sev nodarīt pāri. Pat tādi vārdi “man viss ir apnicis”, “es neredzu jēgu” var būt ļaunu vēstoši. Tikai sarunā var noskaidrot, kas slēpjas aiz šiem vārdiem.
Tāpat pesimistisku, depresīvu noskaņojumu, kuram bieži vien tuvinieki nepievērš uzmanību, uzskatot to par pārejas vecuma pazīmi. Arī noslēgtību, atkarību no narkotikām un citām kaitīgām vielām. Bieži vien viss ir kopā vai ķēdītē. Un pēkšņi izrādās, ka nāve ir vienīgais risinājums, jo citus neredz. Diemžēl tas ir secinājums, pie kura cilvēks var nonākt viegli. Un ja vēl talkā nāk skumju izsauktais alkohols… Jauniešiem raksturīga arī identitātes krīze: pat gudri jaunieši negrib dzīvot, jo neredz tam jēgu, to tikai meklē, dzīves vērtības veidojas. Pēc starptautiskiem pētījumiem, par pašnāvību domājis katrs piecdesmitais no mums,” skaidro I. Garkalne, kura dežurē arī pie BTAI uzticības tālruņa 116111.
“Atceros spilgtu gadījumu, kad skolēns bija neprātīgi iemīlējies jaunā skolotājā, kas šo mīlestību nepieņēma. Labi, ka puisis piezvanīja un izrunājāmies. Kad izrunājas, tad, kā es saku, glezna iegūst citu rāmi, uz situāciju var paskatīties no cita skatpunkta. Ceru, ka mēs daudziem ar sarunām pa uzticības telefonu esam palīdzējuši. Bieži neko vairāk par sarunām nevajag: sevišķi ģimenē un skolā,” stāsta I. Garkalne.
“Tieksme izdarīt pašnāvību neiedzimst, tā rodas dzīves laikā. Jā, ir cilvēki, kam no dabas dots izķepuroties no jebkura dzīves sarežģījuma, bet citiem vajag palīdzību no malas, lai iegūtu pašapziņu, mērķi dzīvei. Bērniem un jauniešiem sevišķi svarīgi apzināties savas prasmes un talantus, bet viņu vecākiem, ģimenei – jāsaglabā labs kontakts, lai arī kādi dažkārt ir dzīves pavedieni.
I. Garkalne atceras, ka kāda studente sociālajos tīklos atrada un satraucās par kādu skolēnu, kurš pauda vēlēšanos izdarīt pašnāvību. Nodibinājies kontakts, un skumjās domas pagaisušas. Skolēns bija atradis salmiņu, pie kā pieķerties, un, iespējams, sevi paglāba. Ilvars šādu salmiņu neatrada.
| Fakti Pa Bērnu tiesību un aizsardzības inspekcijas uzticības tālruni pagājušogad bijis aptuveni 60 zvanu, kas saistīti ar pašnāvībām. Zvanījuši gan tie, kas izteikuši vēlmi to darīt, gan viņu draugi, klasesbiedri, gan paziņas, gan nejauši liecinieki, kas kaut ko dīvainu izlasījuši sociālajos tīklos. Visbiežākais bērnu un jauniešu domu par pašnāvību iemesls: attiecības, bieži vardarbīgas, starp viņiem un vecākiem, skolasbiedriem, skolotājiem. Arī mīlestība var būt riska faktors. |
