Beverīnas staltā pilī… 0
Beverīna – Indriķa hronikā visvairāk daudzinātā (15 reizes) Senlatvijas pils. Trīs gadsimtus meklētā un joprojām īsti neatrastā, vēsturiskā pilsvieta. Beverīna – dziesma, simbols, teiksma, mūžīgais meklējumu ceļš kā riņķojums arheologiem, vēsturniekiem, patriotiem – gan baltvāciešiem, gan latviešiem.
Beverīna – strīdu ābols kopš 1753. gada, visvairāk, visilgāk literatūrā, avīzēs, žurnālos, rakstos, grāmatās, brošūrās, zinātniskos disputos apspriestā un meklētā vēsturisko notikumu vieta. Beverīna – visnoslēpumainākā vieta, kad 1208. gadā igauņi un sakaliešu karavīri izpostīja novadu, sagūstīja iedzīvotājus un aplenca Beverīnas pili. Likās, ka pils tūlīt jau kritīs, bet… kamēr vīri ar šķēpiem, bultām, zobeniem un vālēm cīnījās uz dzīvību un nāvi, viens svētais vaidelotis dziedāja un spēlēja uz kokles vai kāda cita instrumenta, līdz “…igauņiem vāles iz rokām šļuka…”.
Pēc citas versijas, tas varēja būt kāds katoļu priesteris, iespējams, pats Indriķis, kurš uzkāpis uz pils aizsargsienas. Kamēr citi cīnījās, viņš skandēja kādu mūzikas instrumentu un dziedāja lūgšanu dziesmas. Tad igauņi domāja, ka ar šādu dziedāšanas rituālu kristiešu Dievs palīdzēs latgaļiem kaujā. Igauņi bēga. Zobenbrāļi kopā ar letiem vajāja igauņus, bet nespēja tos panākt.
Igauņi Beverīnai bija uzbrukuši trīs reizes, bet nebija spējuši to ieņemt. Bet 1216. gadā krievi savāca Tālavā nodevas un aiziedami nodedzināja Beverīnas pili. Kopš tā brīža Beverīna ir pazudusi un vairs arī hronistu rakstos nekur netiek pieminēta.
No pazemes velvēm līdz Beverīnas cīņām
Man laika rats pagriezās par 800 gadiem atpakaļ, kad pazeme atvērās. Un pazeme atvērās 2007. gada ziemā 15 metrus no Svētavota, stāvajā Vaidavas ezera krastā, pilskalna pakājē. Sākumā pazemes caurums bijis pavisam šaurs un vedis vertikāli uz nezināmas tumsas telpu. Bet puišeļi caurumu urķējuši platāku. Par jaunas alas atvēršanos man pirmie pavēstīja Valdmaņu ģimene.
Notikumu jo brīnumaināku dara tas, ka šeit jau senos laikos bija ala, kas aizvērās pirms simts gadiem 1912. gadā un tagad pēc simts gadiem atkal atvērusies.
Es sāku rakstīt par šo dīvaino Vaidavas Velnalu. Bet, tā kā ala uzvedas noslēpumaini un atrodas skaistā vietā, noslēpumaina pilskalna ēnā, tā manu stāstījumu aizveda līdz Beverīnas Dziedonim.
Vaidavas ezera krasti ir augsti un stāvi kā kraujas ar daudziem avotiem un sānu gravām, kur vietām atsedzas smilšakmeņi. Skaista, ledāja kušanas laikmetā veidota upe – subglaciālā vaga, kad milzīgas ūdeņu masas, apakš ledus kalniem plūzdamas, izrāva šādas upju gultnes. Vaidavas ezers ir vairāk nekā četrus kilometrus garš, bet tikai 250 m plats, vidējais dziļums 5,3 m, lielākais dziļums – 9 m.
Vaidavas pilskalnā
Ezera ziemeļu gala austrumu krastā vienu kilometru no Rubenes baznīcas, starp divām gravām uz ezera stāvā krasta kraujas atrodas neatminētais pilskalns. Pilskalna austrumu pusē ir bijis līdzenums. Lai aizsargātu šo pusi, te izrakti trīs grāvji un uzbērti trīs četrus metrus augsti trīskārši vaļņi. Pilskalna plakums(?) 60 x 60 m, apmēram viena trešā daļa no hektāra. 1876. gadā baltvācu pētnieks K. G. Zīvers pirmais izteica domu, ka Vaidavas pilskalns esot Indriķa hronikā visvairāk aprakstītais Beverīnas pilskalns. Viņam bija daudz piekritēju, un vēl līdz šodienai šis strīds nav atrisināts. Savukārt citi pētnieki Vaidavas pilskalnā saskatīja Indriķa hronikā aprakstīto seno Metimni, kur 1213. un 1214. gadā saimniekoja kņazs Vladimirs Mstislavičs, vākdams nodokļus no letiem.
Velnala
Pilskalna pakājē, pie avota pirms simts gadiem bijusi ala, par kuru Zelmārs Lancmanis 1923. gada “Jaunāko Ziņu” 101. numurā raksta: “Apskatam vispirms krāšņo Rubenes krastu alu. Alas ieeja ir ap asi augsta, bet iekšā, kur iebrukusi dibena siena ap 3 asis augsta, dziļums 5 asis. Pēc skolotāja Mežuļa kunga ziņām, griesti iebrukuši 1912. g. pavasarī. Katru pavasari brūkot tāļāk. Bij redzamas dažas vēl zaļās 1922. g. pavasarī iegāzušās egles. Iebrukums dibenā bij ap 3 asis rādiusā.” (Krievijā 20. gs. sākumā lietotās garuma mērvienības ass, sažens = 3 aršinas = 7 pēdas = 2,1336 metri). Bet folkloras un etnogrāfisko zīmju pētnieks Sandis Laime savā grāmatā “Svētā pazeme” (2009) 323. lpp. raksta: “Velna alas nosaukumu vēl 20. gs. 80. gadu beigās atcerējās Vaidavas pagasta iedzīvotājs Evalds Trēziņš (dz. 1915. g.), tāpēc šis vietvārds iekļuva Ginta Skutāna Vaidavas pagasta vietvārdu krājumā. Šī pētījuma manuskripta kopija glabājas ASF “Dabas retumu krātuvē” Latvijas Zinātņu akadēmijā.”
1984. gada vasarā es meklēju sabrukušās alas vietu. Kāds vietējais iedzīvotājs man to parādīja. Šo vietu es nofotografēju un tagad varu salīdzināt ar vietu, kur ala atkal atvērusies 2007. gadā. Pēc fotogrāfijām var redzēt, ka šī ala atvērta turpat, varbūt tikai ar dažu metru nobīdi. Ala izveidojusies baltā kā cukurs, ļoti irdenā smilšakmenī. 2008. gadā mēs veicām, nu jāsaka, Jaunās Vaidavas Velnalas uzmērīšanu. Alas ieeja ir vertikāli uz leju, pēc 1,5 m tā virzās ieža dziļumā, slīdēdama uz leju. Alas garums – 14 m, griestu augstums – līdz 2,5 m, platums – 3 m. Ja ieskaitām alas sānu atzaru ap 3 m plato kolonnu, tad alas kopgarums sanāk 20 metri. Bet ļoti irdenajā smilšakmenī pazemes telpas izmēri ir mainīgi, sienas un griesti nenoturīgi. Ja paraktu nobrukušo, irdeno smilti, iespējams, varētu nonākt jaunos dziļākos pazemes gaiteņos, ko izveidojis avots. Bet tas ir ārkārtīgi bīstami un cilvēka drošības dēļ šajā alā nemaz nedrīkst uzturēties.
Avoti
15 m no pašreizējās alas ir avots, kas veido nelielu strautu. Pie avota novietota krūzīte un uzstādīts uzraksts “Svētavots”. Te arī galds un sols. Bet Sanda Laimes pētījumi liecina, ka īstais Svētavots, kas aprakstīts 20. gs. sākumā, atrodas tāpat Vaidavas ezera krastā, tikai vienu kilometru tālāk uz dienvidrietumu pusi, Briņku silā. Šis avots ir lielāks un skaistāks, 40 m tek čalodams pār laukakmeņiem, veidodams jaukus ūdenskritumus. Teika stāsta, ka arī šeit senāk bija ala. Tā tam dabīgi vajadzētu būt, jo arī Vaidavas ezera pretējā krastā ir divi avoti, kas smilšakmeņu iežos veido alas.
Svētakmeņi un zvaigžņu lūkotava?
Pretī Vaidavas pilskalnam, otrā pusē ceļam, pārsimts metrus mežā ir daudz akmeņu. Atmodas laikā novadpētnieks Ojārs Ozoliņš aizrautīgi meklēja un pētīja akmeņu krāvumus, kas būtu salikti debess spīdekļu vērotavai, lai noteiktu gadalaikus un dienas. Arī šeit, Briņķu silā, O. Ozoliņš bija attīrījis no sūnām un meža zemsedzes akmeņu rindas, kas, pēc viņa vārdiem, bija sakrautas zināmos azimutos un norādīja ziemas un vasaras saulgriežu virzienus.
Kad arheoastronoms Jānis Klētnieks ar elektrisko aparatūru iezīmēja plānā visus šīs apkārtnes akmeņus, atklājās tikai nesakarīgs, dabisks akmeņu izvietojums. Lielajā laukakmeņu meža klājienā O. Ozoliņš bija attīrījis un iezīmējis tikai viņa idejai vajadzīgos akmeņus. Bet vislielākais maldīšanās joks ir sanācis ar kādu it kā senu kulta akmeni, kurā iekalts dobums. Par tādu to novērtēja arheologi un arī es pats.
Tikai 2008. gadā, kad pētījām un mērījām Jauno Vaidavas Velnalu, Tālis Freivalds ieteica šo kultakmeni ar iekalto dobumu pagriezt tā, lai būtu redzami tā sāni. Kad tas mums izdevās, atklājās ļoti vienkārša un jautra patiesība: akmens ārējā mala, ko līdz šim pieslēpa zeme, ir nokalta apaļa. Patiesībā pārprastais kultakmens ir kāda daļa no neveiksmīgi kalta dzirnakmeņa. To apliecina arī apaļi kaltais dobuma diametrs, kas atbilst dzirnakmeņa acs izmēram, bet tas neatbilst ne to kultakmeņu klasei, ko saucam par muldakmeņiem, ne kultakmeņu klasei, kurus saucam par kausakmeņiem.
Acīmredzot notikumu gaita bijusi šāda. Senāk dzirnakmeņu kalēji šos akmeņus kala uz vietas, kur tādi lieli izturīgas struktūras veidojumi bija atrodami. Kad dzirnakmens bija izkalts apaļš un padarīts daudzkārt vieglāks, tā cauruma acī iebāza koku, iejūdza zirgu, un akmeni ērti aizripināja pie pasūtītāja uz dzirnavām. Bet kādreiz gadījās nelaime, kalšanas darbos akmens ieplīsa vai pavisam pāršķēlās, tādi akmeņi palika turpat un tagad brīžam satrauc svētakmeņu meklētājus.
Cīņa par Beverīnu turpinās
1986. gadā Vaidavas pilskalnā, kas tika uzskatīts vai nu par vēsturisko Beverīnas pilsvietu, vai arī par Metimnes pilskalnu, Zigrīda un Jānis Apali veica nelielus arheoloģiskus izrakumus. Atrada tikai kaltu naglu un ķieģeļu drumslas, tāpēc secināja, ka pilskalns apdzīvots vēlāk. Tad arheologs Pēteris Stepiņš (1914 – 1999) 1992. gada 30. jūlijā laikrakstā “Izglītība” publicēja plašu un niknu rakstu ar pierādījumiem, ka šādi izrakumi ir nepietiekami un secinājumi aplami.
Arī vēstures zinātņu doktors, tagad profesors un akadēmiķis Juris Urtāns raksta:
“Izdarītie izrakumi tomēr nav pietiekami, lai varētu noteikt vispusīgu pilskalna hronoloģiju, tāpēc arī pēc šiem pētījumiem nav pilnīgi izslēdzama iespēja, ka Vaidavas pilskalnā atradusies Indriķa bieži minētā Beverīnas pils.” (Juris Urtāns “Ziemeļvidzemes pilskalni”, Rīga: Avots, 1991. gads, 42. lpp.)
Indriķa hronikā pieminētās Senlatvijas pilis, kuru atrašanās vietas nav zināmas: Atzele Autine Alene Lepene Metimne Satekla Sidrabene Beverīna |
Beveriņas staltā pilī
Tāluvaldis valdīja.
Viņa slava tālu, tālu
Visā zemē izpaudās.
Igaunīši, bālenīši,
Naidu cēla Latvijā:
Viņas pilei virsū mācās,
Skaudras bultas šaudīja.
Latvijas pirmās atmodas laikā 1876. gadā Auseklis rakstīja nacionālromantisku balādi “Beveriņas dziedonis”, kurai mūziku komponēja Jāzeps Vītols. Kopš 1910. gada dziesma par Beverīnas 1208. gada aplenkumu ir dziedāta visos Latviešu vispārējos dziesmu svētkos, izņemot tikai trīs reizes.
