Jurijs Perevoščikovs
Jurijs Perevoščikovs
Foto: Zane Bitere/LETA

Māris Antonevičs: Levitam ir iespēja sasaukt valdības ārkārtas sēdi, taču tās temats nevar būt tikai kārtējais aicinājums klausīt Perevoščikovu 11

Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Lasīt citas ziņas

Ja tuvākajā laikā būs ievērojams Covid-19 saslimstības palielinājums, Ministru prezidentam būs jāprasa to ministru demisija, kuri panākuši ierobežojumu mīkstināšanu, nesen paziņoja Valsts prezidents Egils Levits.

Gurdenajā politiskajā vidē, kur uzticības reitingi krīt visiem pēc kārtas, pašu prezidentu ieskaitot, tas, protams, piesaistīja uzmanību.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pirmkārt, tāpēc, ka tēlaini sakot, mums tiek solītas “asinis” jeb publiska vainīgo sodīšana.

Otrkārt, tāpēc, ka Levits ar šo paziņojumu daudz aktīvāk nekā līdz šim ir iesaistījies krīzes risināšanā, ko, starp citu, no viņa prasa jau ilgāku laiku. (Cik reižu dzirdētas tādas frāzes: “Prezidents nav redzams. Kur palicis prezidents?”)

Šķiet, Egilam Levitam tiešām izdevās vismaz īslaicīgi atstāt iespaidu uz politisko procesu, jo no vairāku ministru puses sekoja taisnošanās.

Piemēram, aizsardzības ministrs Artis Pabriks (“Attīstībai/Par”) sacīja, ka prezidents, iespējams, esot pārpratis ministru viedokļus Covid-19 ierobežojumu jautājumā, jo uzklausījis tos premjera Krišjāņa Kariņa (“Jaunā Vienotība”) atstāstā.

Ministri tikai vēlētos sakārtot ierobežojumu sistēmu un izveidot to loģiskāku. Līdzīgi izteicās arī ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (“KPV LV”) – tieši viņš arī ir viens no potenciāli atlaižamajiem, jo aktīvi virzījis ideju ļaut brīvāk strādāt veikaliem.

Bet visnegaidītākā atklāsme nāca no satiksmes ministra Tāļa Linkaita (JKP), kurš jau nākamajā valdības sēdē norādīja: “Kolēģi, kopš vakardienas mēs atrodamies pavisam citā situācijā. (..) Tagad mēs ar savu amatu atbildam, kā virzīsies Covid-19 rādītāji. Ja tie pieaugs, mēs visi automātiski varam demisionēt.”

Lai gan, visticamāk, teiktais bija domāts kā iebildums prezidenta loģikai par komandas darbu, uz ārpusi tas izskanēja kā šokējoša atziņa – tikai tagad viņi beidzot sapratuši, ka ir atbildīgi par saviem lēmumiem!

Reklāma
Reklāma

Tomēr prezidenta uzstāšanās un ministru “satrūkšanās” vēl nenozīmē kādas būtiskas izmaiņas krīzes pārvaldībā. To drīzāk varētu uztvert kā Levita atbalstu Kariņam grūtā brīdī.

Valsts prezidents jau iepriekš ir centies iesaistīties līdzīgās situācijās. Piemēram, kad Kariņš pieprasīja veselības ministres Ilzes Viņķeles (“Attīstībai/Par”) demisiju un aktivizējās Viņķeles nekritisko atbalstītāju komanda, Levits stingri norādīja uz valdības vadītāja pilnvarām pieņemt šādu lēmumu.

Tāpat pērn decembrī Valsts prezidents aicināja ministrus ievērot “mutes disciplīnu” un strādāt kā komandai, atsevišķi nekomentējot valdības kopīgi pieņemtos lēmumus, kuriem kāds nepiekrīt.

Tagad situācija izveidojusies gandrīz vai kā spoguļattēls šim aicinājumam ar to atšķirību, ka šoreiz mazākumā ar savu pozīciju bija palicis premjers, bet arī viņš nebija gatavs ar to samierināties.

Jebkurā gadījumā skaidrs ir viens – prezidents visos gadījumos ir bijis Kariņa balsts, un visa aktīvā iesaiste nākusi kā atbalsts/uzmundrinājums premjeram, nevis kā patstāvīgs politiskais piedāvājums.

Ik pa laikam var dzirdēt jautājumu – kāpēc prezidents nesasauc valdības ārkārtas sēdes?

Šādu iespēju dod Latvijas Republikas Satversmes 46. pants un Ministru kabineta iekārtas likuma 28. pants, kas nosaka, ka valdības ārkārtas sēdi jebkurā laikā un vietā var sasaukt un tās darba kārtību noteikt Valsts prezidents. Šādos gadījumos viņš pats to arī vada.

Lai gan līdz šim Latvijā prezidenti to izmantojuši reti (2009. gada finanšu krīzes laikā valdības ārkārtas sēdes vairākas reizes sasauca tā laika Valsts prezidents Valdis Zatlers), Covid-19 krīze būtu pietiekami nopietns iemesls valsts galvas aktīvai iesaistei un, kā redzams, arī atbilstu Satversmes garam.

Tomēr te ir viens “bet”! Ja prezidents izšķiras par šādu soli, viņam ir jābūt savam piedāvājumam.

Ārkārtas sēdes temats nevar būt tikai kārtējais aicinājums klausīt epidemiologu Perevoščikovu un cerēt uz sekmīgu vakcināciju.

Tas jau ir teikts pietiekami bieži arī bez prezidenta. Jābūt, ja tā var teikt, pozitīvajai programmai. Taču skaidrs, ka vismaz pagaidām prezidentam tādas nav un nav arī citiem. Taču ir liela vēlēšanās nenogrimt neuzticības purvā, no kura katrs ministrs pašlaik cenšas rāpties ārā, kā māk.