Bez telefona, ar orķestri 0
Šonedēļ kārtējais mācību gads iesākās arī Francijā, kur jaunāko klašu skolēniem, ieskaitot koledžu audzēkņus (parasti no 11 līdz 15 gadiem), bet, galvenais, attiecīgo mācību iestāžu pedagogiem nākas rēķināties ar vasarā pieņemto likumu, kas aizliedz lietot viedtālruņus gan stundās, gan starpbrīžos un ārpusklases nodarbībās.
Ir izņēmumi
Kā vienmēr pastāv izņēmumi. Tālrunis vai citas viedās ierīces varēs izmantot pēc pedagogu norādījuma mācību nolūkos vai skolas iekšējās kārtības noteikumos speciāli tam atvēlētās vietās, un ierobežojumi neattiecas uz skolēniem ar īpašām vajadzībām. Šīs pārmaiņas tādējādi nav dēvējamas par ārkārtēji būtiskām, jo aizliegums izmantot telefonu bez atļaujas stundās tika ieviests jau 2010. gadā.
Līdz ar jauno likumu ierobežojumi tomēr tiek izvērsti un skaidrāk definēti, un tas, piemēram, dod pedagogam tiesības uz laiku tālruni konfiscēt, ja skolēns to lieto neatbilstošā laikā vai vietā. Izglītības ministrs Žans Mišels Blankers gan izteicās, ka minētais likums ir arī “vēstījums Francijas sabiedrībai” 21. gadsimtā pārlieku neieslīgt virtuālajā pasaulē un nezaudēt cilvēcisku saskarsmi. Spriežot pēc sākotnējām atsauksmēm un aptaujām, stingrākus ierobežojumus kopumā atbalsta arī skolēnu vecāki, kurus nereti satrauc atvašu arvien lielāka atkarība no ekrāniem.
Strīdos dzimis priekšvēlēšanu solījums
Diskusijas, protams, izraisījās. Ne mazums uzskata, ka moderno tehnoloģiju lietojums iespējami vairāk jāveicina un ka mācību vielas apguvi tas netraucē. Gan ierobežojumu piekritēji, gan pretinieki atsaucas uz dažādiem pētījumiem, kuru rezultāti atšķiras, tāpēc katram ir savi pamatojumi un argumenti, un strīds turpinās. Mācību iestādēm pašām jārisina, kā likuma ievērošanu tehniski nodrošināt, teiksim, ļaut paturēt telefonu neieslēgtu vai nodot glabāšanā kādā speciāli ierīkotā skapī. Tāpat izskan viedoklis, ka būtu pietiekami paļauties uz skolu iekšējiem noteikumiem, kā tas parasti pieņemts citās Eiropas Savienības valstīs (arī Latvijā), bet likums ir politiska ārišķība, kas izskaidrojama ar Francijas valsts prezidenta Emanuela Makrona reiz izmestu priekšvēlēšanu solījumu.
Patiesībā debates par nepieciešamajiem uzlabojumiem valsts izglītības sistēmā, kura aptver vairāk nekā 12 miljonus skolēnu un kurā nodarbināti pāri par 880 tūkstošiem pedagogu, norit nepārtraukti, un katra jauna valdība nāk ar saviem ierosinājumiem vai izstrādātiem tiesību aktiem. Izglītība iedzīvina vienlīdzības principu, tāpēc politiķu programmās šai jomai tiek veltītas izvērstas sadaļas.
“YouTube” vietā orķestris
Makrons nebija izņēmums, bet “gadžetu” lietošanas stingrāks ierobežojums, kas piesaistījis vispārēju uzmanību, nav vienīgais jaunievedums. Un varbūt ne pats svarīgākais reformu vai priekšlikumu klāstā, ko skolām ieteikts vai noteikts ieviest tuvāko gadu laikā. Ja runājam par ierosinājumiem, tad it kā pašsaprotams liekas mudinājums sagaidīt mācību gadu “muzikāli”, iesaistot pasākumā skolas kori vai orķestri (var tulkot arī tā – pieeja “jūtubam” nekad neaizvietos paša spēju dziedāt, spēlēt vai klausīties dzīvu priekšnesumu), muzicējošus bērnu vecākus vai pieaicinātus māksliniekus. Taču, ņemot vērā problēmas daudzu pilsētu t. s. jutīgajos kvartālos, šāda šķietami vienkārši īstenojama vienojoša tradīcija ir labs integrācijas sekmēšanas līdzeklis. Valdošajās vēsmās tāpat iederas valsts himnas – “Marseljēzas” – agrāka apgūšana un biežāka kopdziedāšana.
Citi jaunievedumi
Ministrijas nostādnes paredz arī, piemēram, atgriezties pie ikdienas diktāta, kam vajadzētu celt franču valodas pareizrakstības līmeni, un regulārākas matemātikas zināšanu kontroles. Problemātiskajos kvartālos esošās skolas organizatoriski ir apvienotas dažādas pakāpes “prioritārās izglītības zonās” (ZEP), kurām it kā vajadzētu veltīt vairāk rūpju, bet šīs izglītības iestādes sūdzas par līdzekļu un skolotāju trūkumu, tāpēc šogad tiek veikti pasākumi, lai padarītu mācību procesu efektīvāku (skolēnu skaita samazināšana vienā klasē) un materiāli piesaistītu skolām pedagogus, kuru papildu atalgojums var sasniegt trīs tūkstošus eiro gadā.
Diskusijas nemitējas arī par to, cik lielā mērā saglabāt un kā pielāgot mūsdienām četru dienu mācību nedēļu, kas ir Francijas izglītības sistēmas specifiska iezīme. (Līdz 1972. gadam brīvā diena bija iestarpināta ceturtdien, vēlāk to pārlika uz trešdienu.) Iepriekšējās jeb Fransuā Olanda prezidentūras laikā notika pretrunīgi vērtēts mēģinājums ieviest četrarpus dienu nedēļu, savukārt tagad izvēle atstāta pašvaldību ziņā, un kā risinājums vai vidusceļš tika piedāvāts izglītības, kultūras un sporta ministriju jūnijā prezentētais “trešdienas plāns”, saskaņā ar kuru trešdienā skolās organizē dažādas radošas vai sporta nodarbības un izglītojošus projektus. Arī šo pasākumu lietderība un rezultāti vēl tiks vērtēti. Tomēr domstarpības joprojām izraisa fakts, ka Francijas skolās ir Eiropā mazākais mācību dienu skaits, bet tās ir ārkārtīgi noslogotas.
Turpmākās reformas aptvers arī licejus jeb vidusskolas un pārbaudījumus, kuri jākārto, lai iegūtu diplomu (ko Francijā sauc par bakalaura diplomu), kas paver ceļu uz augstskolām. Vietu sadale tajās šodien norit, izmantojot īpašu programmatūru, taču slikti funkcionējošais izgudrojums ir izpelnījies bargu kritiku un prasa korekcijas.
Citiem vārdiem, sociālā pacēlāja pilnveidošana notiek pastāvīgi, un šī mehānisma nepieciešamība arvien pieaug. Tas vajadzīgs ļoti daudziem. Ne velti Emanuels Makrons un Žans Mišels Blankers 3. septembrī viesojās Lavālas pilsētas koledžā, kur atvērta klase audzēkņiem, kas cieš no kognitīviem traucējumiem un apgūst speciāli pielāgotu jeb iekļaujošu mācību programmu, kura nozīmē arī kontaktēšanos ar pārējiem skolas biedriem un tātad iekļaušanos sabiedrībā. Sabiedrībā, kurā netrūkst noderīgu modernu tehnoloģiju, bet bieži izpaliek vienkāršas cilvēcības izpausmes.
