Bija Neištate, kļuva par Jaunjelgavu 0
Īpašu, sava pagasta, novada vai mazpilsētas vēsturei veltītu grāmatu izdošana ir pozitīva mūslaiku parādība, tāda kā lokālpatriotisma izpausme par pašvaldības naudu. Līdz šim Jaunjelgava šajā novadpētniecības kustībā šķietami stāvēja malā, taču šovasar trūkums labots un apgādā “Vesta – LK” klajā nākusi grāmata “Jaunjelgava”. To sagatavojusi skolotāja un novada vēstures pētniece Ilga Bruņeniece, taču palīgā ar atmiņu stāstiem, pētījumiem un fotogrāfijām nākuši daudzi esošie un bijušie jaunjelgavieši.
Nebūtu melots, ja teiktu, ka Latvijas iedzīvotāju vairumam vispār ir diezgan aptuvens priekšstats par Jaunjelgavu. Tādēļ tāda grāmata varētu būt interesanta ne tikai vietējiem ļaudīm.
Jaunjelgava pirms vairāk nekā 400 gadiem radās kā Daugavas laivu un strūgu pārkraušanas, tāpat plostnieku atpūtas vieta. Kā uzsvērts grāmatā, reti kura Latvijas pilsēta tikusi dēvēta tik daudzos vārdos. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikos ap 1590. gadu tā izveidojās kā Neištates (Jaunpilsētas) miestiņš, tikusi saukta arī par Sēreni, ap 1630. gadu – par “Neimītavu”, tātad Jaunjelgavu, bet 1647. gadā saņēmusi pilsētas tiesības kā Frīdrihštate. Turklāt Jaunjelgavai bijuši arī lokālie nosaukumi. Kad 18. gadsimtā šajā vietā uz dzīvi sāka apmesties ebreju tirgotāji un bodnieki, tie pilsētiņu saukuši par “Jauno Rīgu” vai jīdišā – “Nairi”. Savukārt Pirmā pasaules kara gados, kad notika visu vācisko nosaukumu rusificēšana, bija priekšlikums pilsētu pārdēvēt par “Novomitavsku”, “Novogradu” vai “Novgorod Pribaltijskij”.
Jaunjelgavai diemžēl allaž gadījies būt ceļā dažādiem karapulkiem; tā regulāri postīta karos un tāpat Kurzemes hercoga Frīdriha 1644. gadā ambīcijām šajā vietā izveidot lielu pilsētu, nebija lemts piepildīties. Izrādās, hercogs savulaik Jaunjelgavas attīstībai atvēlējis zemes teju līdz pašai mūsdienu Sērenei. Pēc tādas mērauklas zemes platības ziņā Frīdrihštatei Latvijas teritorijā vajadzēja būt otrai lielākajai pilsētai tūdaļ aiz Rīgas. Šobrīd Jaunjelgavā ir ap 2200 iedzīvotāju, bet bija laiks, kad tur mituši 7300 (1914. gadā). Vēl kāda interesanta detaļa, ka vēsturiski Jaunjelgava bijusi ebreju dominēta pilsētiņa. Piemēram, 1881. gadā 71% iedzīvotāju tur bijuši ebreji, bet latviešu skaits strauji pieauga pēc Pirmā pasaules kara, neatkarīgās Latvijas laikā, kad ebreju skaits izrādījās sarucis trīskārt. Šī kopiena tika pilnībā iznīcināta nacistiskās Vācijas okupācijas režīma īstenotā holokausta laikā.
160 lappušu biezā grāmata “Jaunjelgava” izseko ievērojamāko pilsētas ēku vēsturei, atsevišķa nodaļa veltīta šaursliežu dzelzceļa līnijai, kāda pie Jaunjelgavas izrādās arī bijusi. Dzīve pilsētā aplūkota dažādos laikos un vairākas jomas apskatītas no sākumiem līdz mūsdienām – uzņēmumi, skolas, sabiedriskā un kultūras dzīve, veselības aprūpe, dievnami, kapi utt. Īpaši izcelti arī tie ievērojamie ļaudis, kuru vārdi saistās ar Jaunjelgavu. Viņu ir gana – citstarp Jaunjelgavā 19. gadsimta beigās skolā gājis latviešu teātru režisors Alfrēds Amtmanis – Briedītis, jaunākos laikos tur vidusskolā mācījušies literāts Knuts Skujenieks un demogrāfs Pēteris Zvidriņš. Pilsētā dzimuši aktieri Vaironis Jakāns un Jānis Skanis, pirmskara Latvijā slavenais riteņbraucējs, Olimpisko spēļu dalībnieks Roberts Plūme. Jaunjelgavā dzīvo politiķis Atis Lejiņš. No mūsdienu viedokļa kuriozi, ka cara laikos, 19. gadsimta vidū, Frīdrihštate/Jaunjelgava bijusi kā trimdas vieta – turp par dumpīgumu izsūtīts literāts Dinsberģu Ernests.
“Jaunjelgava” ir gana laba grāmata, lai raisītu interesi, taču par izsmeļošu Jaunjelgavas vēstures apskatu to saukt nevar. Pašā grāmatas struktūrā valda zināms juceklis, kamdēļ dažs labs fakts atkārtojas. Izbrīna arī, kādēļ stāsts par Daugavas kā satiksmes ceļa lomu Jaunjelgavas dzīvē likts pašās sējuma beigās, jo šī paša Daugavas tirdzniecības ceļa dēļ pilsēta taču vispār radās! Arī attiecībā uz gadskaitļiem, īpaši 17. gadsimta, valda juceklis un, piemēram, grūti saprast, kad tad pilsēta īsti izveidojusies. Tāpat apgalvojums, ka pēc nodegšanas no jauna uzceltā un 1957. gadā iesvētītā Jaunjelgavas luterāņu baznīca ir vienīgais dievnams, kas padomju okupācijas laikā uzcelts Latvijā, nav korekts. 1947. gadā uzbūvētās katoļu baznīcas Rēzeknes novada Dukstigalā draudzei te droši vien būtu ko iebilst. Tāpat 60. gados tika celtas, un, tiesa, nepabeigtas katoļu baznīcas Siguldā un Daugavpils novada Jezupovā.
